Jau kādu laiku sekoju līdzi lasīšanas veicināšanas akcijai "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija", šogad nolēmu iesaistīties arī pati, jo ietilpstu kādā no kategorijām - pagaidām vecāku grupā. Izvēli iesaistīties noteikti atviegloja arī tas, ka vienu no 4 savas grupas grāmatām (Inguna Ula Cepīte "Ulsiks") jau esmu izlasījusi, esmu apskatījusi arī vienu grāmatu kategorijā 11+ (Andra Manfelde "Kurš no mums lidos?"). Devos uz sev tuvāko bibliotēku, dikti iepriecināju bibliotekāri ar savu pausto vēlmi iesaistīties akcijā un saņēmu pirmo no grāmatām Daniels Penaks "Kā romāns". Lai cik grūti sākumā bija ielauzties šajā nebūt ne biezajā grāmatā, apmēram otrajā pusē filozofiskā doma mani aizrāva un spēju beidzot saskatīt labumu arī sev.
Šī grāmata latviešu valodā pirmo reizi izdota 1999.gadā (oriģinālais franču valodas izdevums Comme un roman 1992.gadā), 2018.gadā izdots vēlreiz. Autors Daniels Penaks ar šo eseju ieguva savus pirmos lielos panākumus rakstīšanā. Daudz par šo darbu izsaka tas, ka autors ir skolotājs. Lai arī tā tiek dēvēta par eseju, es teiktu, ka tas ir ļoti īsu eseju apkopojums par lasīšanu. Daniels Penaks mēģina atbildēt daudzus šķietami neatbildamus jautājumus, piemēram, kāpēc bērniem un jauniešiem nepatīk lasīt. Vēl ir arī skatījums uz to, kā vecāku iedvestā mīlestība pret stāstiem evolucionē par bērna pretestību pret lasīšanu - vecāku atslābšana pret lasīšanu kā kopīgu nodarbi, pret priekšā lasīšanu vakaros var likt šim lasīšanas priekam bērnā nomirt. Lasīt nevar iemācīties pats no sevis, ar vārdu "lasīt" domājot nevis prasmi, bet gan darbību, vēlams regulāru.
Ak, kā man patika padoms skaitīt lappuses! Sākumā lappuses skaita, lai iedvesmotu sevi ar to, cik ātri izlasīts tāds un tāds daudzums, bet grāmatai jābūt patiešām foršai! Kad lasīšanas garša iepatikusies, lappuses skaita no otra gala - cik atlicis vairs ko lasīt - un tagad jau to dara ar izbailēm - ak, vai! Palikušas vars tik 50, 30, 20 lappuses, ko lasīt!
Vēl viena fundamentāla lasīt gribētāja problēma - kur lai rod laiku lasīšanai, kam lai šo laiku atrauj? No šīs sadaļas man ļoti patika citāts:
"Grāmatu laiks, tāpat kā mīlestības laiks, pagarina mūžu.
Kas notiktu, ja mīlestība būtu jāplāno saskaņā ar dienas režīmu? Kam tad ir laiks iemīlēties? Tomēr vai kāds kaut reizi ir redzējis mīlētāju, kas taupītu laiku mīlestībai?" /110. - 111.lpp./
Ļoti interesanta nodaļa ir Nerakstītās lasītāja tiesības. To kopumā ir 10. Šajā nodaļā ir jautājumi, ko, manuprāt, ikkatrs grāmatu lasītājs sev ir uzdevis. Tās var saukt arī par mūžīgajām dilemmām, strīdus āboliem, piemēram, vai ir labi/pareizi/pieklājīgi pret grāmatu palasīties gan šo, gan to, te tur, te citur? Man pašai svarīgākais jautājum sun grūtāk izpildāmā darbība - atstāt grāmatu nelasītu, ja tā neaizrauj. Jā, tā drīkst darīt, tā ir viena no lasītāja tiesībām! Varbūt turpmāk man to būs vieglāk izdarīt - ja literārais darbs neaizrauj, nolikt to plauktiņā līdz laikam, kad es būšu gana izaugusi līdz konkrētajam tekstam.
Kas notiktu, ja mīlestība būtu jāplāno saskaņā ar dienas režīmu? Kam tad ir laiks iemīlēties? Tomēr vai kāds kaut reizi ir redzējis mīlētāju, kas taupītu laiku mīlestībai?" /110. - 111.lpp./
Ļoti interesanta nodaļa ir Nerakstītās lasītāja tiesības. To kopumā ir 10. Šajā nodaļā ir jautājumi, ko, manuprāt, ikkatrs grāmatu lasītājs sev ir uzdevis. Tās var saukt arī par mūžīgajām dilemmām, strīdus āboliem, piemēram, vai ir labi/pareizi/pieklājīgi pret grāmatu palasīties gan šo, gan to, te tur, te citur? Man pašai svarīgākais jautājum sun grūtāk izpildāmā darbība - atstāt grāmatu nelasītu, ja tā neaizrauj. Jā, tā drīkst darīt, tā ir viena no lasītāja tiesībām! Varbūt turpmāk man to būs vieglāk izdarīt - ja literārais darbs neaizrauj, nolikt to plauktiņā līdz laikam, kad es būšu gana izaugusi līdz konkrētajam tekstam.
Manuprāt, ļoti daudz par šo grāmatu no kritiskā skatu punkta pateicis Guntis Berelis jau 2000.gadā, tāpēc vairāk nerakstīšu. Taču piebildīšu, ka visi pieminētie autori un grāmatas no tā dēvētā klasiķu plauktiņa varētu būt lieliska iedvesma tālākai lasāmvielas izvēlei - var turēt pie rokas lapiņu un veidot lasāmā sarakstu.
Kopumā šī eseja varētu būt dēvējama par obligātu ikkatram pieaugušajam cilvēkam, kurš vēlas vai uzņēmies bērnam iemācīt "mīlēt Raini". Lasīšana ir iemācīta nodarbe, ne tikai burtu atpazīšanas prasmju ieguves aspektā. Lasīšana ir kaut kas, kas jāpiekopj regulāri un bērnam ar to jārāda piemērs. Runājot par lasīšanas veicināšanas akciju "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija", manuprāt, šī grāmata ir ļoti atbilstoši iekļauta vecāku kategorijas lasāmajā sarakstā. Es pati nekad īpaši neesmu bijusi mudināma uz lasīšanu, bet es vēl aizvien nezinu, kā manai ģimenei tas izdevās. Tagad man pašai ir lielais uzdevums - būt par piemēru, iedvesmotāju un skolotāju savam bērnam un šī grāmata salika dažus punktus uz "i" domām, ko neesmu spējusi līdz šim noformulēt šajā "apmācību" procesā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru