Pītera Meila darbi sola kurkstošu vēderu un vēlmi vakariņās pagatavot ko vairāk par "kotleti vulgaris". Jau iepriekš ar lielu patiku lasīju Meila grāmatu "Gads Provansā", tamdēļ ar nepacietību ķēros klāt arī "Viesnīca Pastis", bet pēc tās ar zināmu piesardzību "Labu apetīti. Ceļojums ar nazi, dakšiņu un korķviļķi". Kāpēc piesardzība pret otro grāmatu? Tāpēc, ka viesnīcas veidošanas stāstā biju vīlusies. Bet par visu pēc kārtas. Ievērības cienīgi mākslas darbi ir grāmatu noformējums - mazas gleznas, kas vilina pēc vizuālā baudījuma meklēt arī grāmatas iekšpusē.
Autors neliek vilties. Abas grāmatas, patiesībā visas trīs Meila grāmatas, ir īstens baudījums ne tikai garšas kārpiņām, bet arī acīm. Jā, es esmu no tiem cilvēkiem, kas uzskata - no grāmatām var paēst, padzert un arī gūt estētisku baudījumu. Viss, kas nepieciešams - meistarīgs stāstījums no rakstnieka puses un krāšņa iztēle no lasītāja.
"Viesnīca Pastis" ir ir aizraujošs stāsta par to kā dzīves nogurdināts reklāmas aģentūras darbinieks dažādu sakritību rezultātā ir iegādājies namu nelielā Provansas ciematā. Saimons Šovs pamet darbu Anglijā un līdz ar savu uzticamo palīgu Ernestu un šarmantu francūzieti metas viesnīcas ierīkošanas darbos. Viesnīca tiek nosaukta par "Pastis" ne jau tamdēļ, ka tas būtu anonīmo žūpotāju klubiņš, bet gan tādēļ, ka Provansa bez slavenā franču anīsa šņabja nemaz nav Provansa.
Meils šajā darbā iepinis britus, frančus, noziedzniekus, bagātniekus, mīlestību un remontstrādniekus, protams, arī ēdienu. Daudz visa kā un viss šķiet tik mākslīgs. Sākumā šausminājos par to, cik neveikli un gari ir teikumi. Brīžiem jāpārlasa, lai saprastu teiktā jēgu un atrastu priekšmetu un izteicēju. Pēc laika vai nu pieradu, vai teikumu konstrukcijas tulkojumā bija mainījušās uz īso pusi. Sižets jau nav slikts, bet man šī grāmata negāja pie sirds.
Pīters Meils ir izcils vēstot par visu pirmajā personā un tieši to arī gaidīju citos darbos pēc "Gads Provansā". Stāstā par viesnīcu autors ir novērotājs, kas šo darbu, manuprāt, padara par banālu dāmu tējas tases romānu.
Tieši tamdēļ "Labu apetīti" ķēros klāt ar bailēm un aizdomām. Es nevēlējos vilties rakstniekā, tomēr riskēju ar trešo Meila grāmatu. Urā! Svētība! Šeit autors atgriezies pie pirmās personas stāstījuma un izcili izvadāja mani pa dažādām Francijas provincēm, ierādot kā piedalīties vēdera svētkos. Frančiem garšo ēst, viņi dzīvo lai ēstu un to lieliski pierāda viņu pilsētiņu svētki.
Livaro autors izbauda izcilu sieru aromātu un vēro gadskārtējās siera ēšanas sacensības; Martiņīlebēnā mācās pareizi ēst gliemežus, bet Vitelā kļūst par pirmo angli, kas tiek uzņemts vietējā varžēdāju brālībā.
"Labu apetīti" sākas ar to, ka angļu pārtika ir pelēka, siers, maize, visa gastronomija ir pirmatnīga un neizteiksmīga. 19 gadu vecumā viņš pirmo reizi bija Parīzē un saprata, ka ēdiena orķestrī bez bungām un ģitāras ir arī dažādu veidu stīgu un pūšamie instrumenti. Šajā darbā atkal spēju saskatīt nesamāksloto un dzirkstošo humoru, plūstošo notikumu gaitu un izbaudīt attālinātu ceļojumu pa Franciju. Viena no nodaļām, kas mani piesaistīja visvairāk, bija par to kā restorāniem un viesnīcām piešķir Michelin zvaigznītes. Restorānu un viesnīcu eksperti ir ļoti diskrēti un neviens nekad neiedomātos, ka "cilvēks parastais" pie galdiņa, tur zāles, stūrī spēj iznīcināt vai pacelt šefpavāra veikumu ar dažiem dakšiņas un naža vēzieniem. Ļoti patīkami, ka Meils vairākkārt uzsvēra restorānu šefpavāru ieguldīto darbu un spējas padarīt ēdienu par mākslu un svētkiem.
Pītera Meila darbi ir viegli iztēlojami, sasmaržojami un sagaršojami. Palieku gan pie tā, ka autoram labāk par visu vēstīt pirmajā personā, pat, ja tie nav patiesi notikumi no paša dzīves, nekā mēģināt romānam izdomāt papildus mīlas un noziegumu līnijas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru