Ēvalds Flisars "Zelta krastā"

Slovēņu rakstnieks Ēvalds Flisars (Evald Flisar) romānā „Zelta krastā” (Na zlati obali) aizved lasītāju uz Āfriku. Tā ir nogurdinoša, putekļaina, teatrāla, karsta un absurda – ja to uzlūko ar eiropieša acīm. Tā ir baltā cilvēka Āfrika. Savukārt, ja gribas redzēt Āfriku melnā cilvēka acīm, jālasa Jā Džasi “Mājupiešana”. Izcili būtu lasīt abas grāmatas vienu pēc otras vai pat pamīšus, ja mēdzat piekopt šādu “netikumu”. “Zelta krastā” nebūs iekļaujoši un maigi uzrakstīta grāmata, kurā visas sabiedrības grupas jūtas sadzirdētas un cienītas. Tajā ir pārpārēm šovinisma, seksisma, rasisma, un stāsta tēli nebaidās no neērtiem izteikumiem. Āfrikā neesmu bijusi, nezinu, vai var strīdēties ar Flisaru vai Hladniku par to, kā tad patiesībā ir. Taču kā ceļojums šī grāmata ir savdabīgi īpatnēja pieredze.

“Āfrika pārmaina cilvēku,” tēvs rakstīja pēdējā nodaļā. “Atklāj tam viņa tumšās puses, ļaujot tām uznirt virspusē, nedomājot par sekām. Tieši tā ir melnā kontinenta sliktākā ietekme: mudināt cilvēkus rīkoties, nedomājot par sekām. Kārdina viņu, valdzina, apbur. Kad viņš pamana notiekošo, ir jau par vēlu; tas jau ir kļuvis par upuri, un viņa liktenis vairs nav viņa paša rokās.” /229.lpp./

Pīters Meils "Joprojām Provansa"

"Lai ko es jelkad būtu jautājis provansietim par Provansu - par klimatu, ēdienu, vēsturi, dzīvnieku paradumiem vai cilvēku dīvainībām, - atbildes nekad nav bijušas īsas. Provansiešiem patīk pamācīt, turklāt krietni izpušķojot pašu pieredzi, un, vēlams, pie galda." /160. lpp./

Angļu uzņēmējs Pīters Meils (Peter Mayle) ar sievu Dženiju pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados pameta visu Anglijā un devās mīlēt Provansu, ko nekavējās arī aprakstīt grāmatās. Kopā ar Meilu caur grāmatām "Gads Provansā" un "Labu apetīti. Ceļojums ar nazi, dakšiņu un korķviļķi" Provansu iemīlēju arī es. Lai arī kopš pirmā mana literārā ceļojuma uz Provansu ir pagājuši desmit gadi, Francijas apmeklēšana, diemžēl, aizvien pagaidām ir tikai sapnis. Bet sapnis IR! Un tas, man šķiet, ir labs rādītājs Meila stāstnieka talantam. Grāmatā "Joprojām Provansa" Meils turpina labi iesākto stāstu par dzīvi šajā klusajā stūrītī, ko tikai vasaras mēnešos mazliet satricina atpūtas kārie. Protams, jo ilgāk iebraucējs dzīvo šajā vidē, jo labāk to iepazīst un Meils turpina savas zināšanas nodot arī lasītājiem. Jaunākajā latviešu valodā tulkotajā grāmatā liela loma ir trifelēm. 

Diemžēl autors samērā nesen, 2018. gadā, aizgāja mūžībā, taču literārais mantojums palicis ievērojams un šī nebūt nav pēdējā grāmata, kas veltīta viņa mūža nogales saulainajai apmešanās vietai, Provansai.

Līva Ukrainā. Trešā un ceturtā diena. Vēlēšanas

Svētdiena un pirmdiena pilsētā ar elektrības apgādes problēmām. Zaporožijas apgabala Energodaras pilsēta atrodas dienvidaustrumos, aptuveni 600 kilometrus no galvaspilsētas. Pilsēta īpaša ar to, ka tajā ir gan atomelektrostacija un siltumelektrostacija, lai cik tas interesanti un ironiski nebūtu – pilsēta ir reti un vāji apgaismota. Piektdienā ieradāmies mērijā, lai satiktos ar pilsētas vēlēšanu komisijas vadītāju, žurnālistiem un pilsētas mēra vietas izpildītāju. Lai atrastu īsto kabinetu ceļu nācās apgaismot ar telefoniem. Pilsētas galvenajā ēkā, neieslēdz elektrību, kad tajā notiek tikšanās ar žurnālistiem un ārvalstu novērotājiem!

Bet ķeramies pie svētdienas. Tā ir reģionālo vēlēšanu diena Ukrainā. Par politiskajiem datiem un to, kas notiek Ukrainā no politiskās puses varat palasīt lsm.lv un paklausīties Latvijas radio arhīvā. Šeit vairāk par personīgajiem novērojumiem.

Diena sākas jau pirms 8 no rīta, kad ar saviem pavadoņiem dodos uz pirmo vēlēšanu iecirkni. Dienas laikā mums ar kolēģi jāierodas vismaz vienreiz katrā no pilsētas 21 iecirkņa. Šis bloga ieraksts ir uzreiz par divām dienām, jo tās patiesi ir ievilkušās vienā lielā šodienā. Pa pilsētu esmu izvadāta krustu šķērsu šurpu turpu, ik pa laikam izlecu no mašīnas, lai nofotografētu kaut ko interesantu – gan saistītu ar priekšvēlēšanu aģitācijas materiāliem, gan vienkārši manās acīs eksotisku.

Lai arī šī pilsēta skaitās veiksmes stāsts, mani novērojumi liecina, ka paneļmāju apbūve pārsvarā diezgan nolaista. Salīdzinoši Rīgas mikrorajonos dažāda veida balkonu stiklojums ir pat eiropeiski moderns. Šeit iedzīvotājiem ir ļoti radoša pieeja sava mājokļa uzlabošanai un pilnveidošanai. Diezgan daudz ēku šajā pilsētā pamestas, pusbūvētas un tā arī kaut ko gaida. Viena no daudzdzīvokļu mājām interesanta ar to, ka puse ēkas ir apdzīvota, bet otra puse ir atstāta pat bez jumta. Vietējais šoferis man skaidro, ka māja uzcelta bet puse palikusi neapdzīvota, jo sākuši sēsties pamati, tajā nedrīkst ne izmitināt cilvēkus, ne arī nojaukt. Tā arī stāv – pusrēgs.

Iecirkņos man sekoja, kā vēlāk uzzināju, tie bija civilā ģērbti milicijas darbinieki. Man šķita aizdomīgi, ka vairākos iecirkņos pēc kārtas pamanīju vienu un to pašu kungu, kurš rūpīgi un tuvu noklausījās manas sarunas ar iecirkņu vadītājiem un vietējiem iedzīvotājiem. Varbūt vajadzēja baidīties, bet man tas šķita dikti amizanti. Varbūt tā ir mana jaunība, varbūt pieredzes trūkums, bet tiešām tas šķita interesanti, nevis biedējoši – man seko.

Diena lēnām pāriet naktī. Pulksten astoņos vakarā slēdz iecirkņus, izvēlējos apmeklēt vēlreiz pašu pirmo iecirkni, kur atvēršana aizkavējās par pusstundu. Tādējādi no iespējas balsot atteicās vairāki desmiti vēlētāji. Iespējams, viņi atgriezās vēlreiz vēlāk, pēc darba. Varbūt arī neatnāca atpakaļ uz balsošanu. Balsu skaitīšana vēlēšanās ir ilga un nogurdinoša. Citi, partiju izvirzītie novērotāji, ir draudzīgi, labprāt interesējas, kur strādāju Latvijā, vaicā par Latvijas ekonomisko situāciju, attieksmi pret Ukrainu un tamlīdzīgi. Ap trijiem naktī rodas iespēja tikt uz viesnīcu, uzrakstīt tekstu, ko stāstīt īsi pirms astoņiem no rīta radio ēterā un pagulēt, tikmēr iecirknī darbs turpinās.

Ap pusseptiņiem no rīta pirmdienā atgriežos apritē, dodamies uz pilsētas centrālo vēlēšanu komisiju. Iecirkņi pamazām sāk vest uz reģistrāciju savus apkopotos rezultātus, biļetenus un protokolus.

Tās ir bijušas divas ļoti nogurdinošas un garas dienas, saplūdušas vienā vēl garākā dienā. Pulksten 11 vakarā sēžamies vilcienā, kas vedīs atpakaļ uz Kijevu. Šoreiz vilciens būs parastais un ceļš būs garāks, bez interneta un elektrības rozetēm. 

Līva Ukrainā. Otrā diena

Sestdiena. Īsi pēc pieciem no rīta sestdienā mūs ved uz vilcienu, lai no Obuhivas tālāk brauktu uz Zaporižji. Interesanti, ka uz mūs vedošā auto loga ir divu plaukstu nospiedumi tuvu viens otram blakus, plaukstas nedaudz šļūkušas uz leju un izskatās, ka plaukstas bijušas ar nagiem. Pamodelējot, cik ērti sievietei tādā veidā plaukstas būtu turēt auto iekšpusē, nospriežu, ka nospiedumi atstāti no logu otras puses.

Pirmo reizi tik ilgi braucu ar vilcienu. No Obuhivas plkst. 6.30 izbraucam uz Kijevu, mūs iesēdina vilcienā, kur par pavadoni līdzi jauna sieviete. Anna. Pagaidām vēl nesaprotu, vai viņai ar uz Zaporižji jābrauc un tad nu viņa pie reizes pavada arī mūs vai arī tas ir kas līdzīgs komunistiskās valstīs ierastajam pavadoņu principam. Gan braucot cauri Kijevai uz staciju, gan pēc tam vilcienā, nepamet sajūta, ka viss ir milzīgs. Nenormāli liels šķiet pilnīgi viss - ēkas ar maziem, maziem lodziņiem, garš jo garš vilciens un galu galā arī aiz loga plešas milzīgas āres - lauksaimniecības zemes, meži, pakalni un brīžiem kāda industriālāka aina, bet tādu ir maz, vismaz ceļā no Kijevas uz Zaporožji. Tiešām, vis šķiet tieši "nenormāli" liels. Vilcienam, kā uzzinu vēlāk, ir 9 vagoni. 

Atbraucam uz Zaparožji, mūs sagaida vietējie šoferi un arī Anna mūs turpina pavadīt. Stacijā ainas, ko par Latviju esmu redzējusi vien fotogrāfijās - sīkumu veikali, tirgošanās no mašīnas ar visu ko vien var iedomāties, populāri tirgot vēžus no kastēm pa taisno no bagāžnieka,  izdrupis asfalts, vienā vietā guļ bars ar suņiem. Laikam to var saukt par mazo kultūršoku. Pēc ilgā ceļa,protams, atkal jāpaēd. Pie pusdienu galda uzzinu, ka skolās ir 11 klašu sistēma, vērtē 12 baļļu ietvaros, augstskolā ir 100 punktu sistēma un atzīmes ieliek ar burtu līdzīgi kā mums centralizēto eksāmenu rezultāti. Populārākās izvēles studijām - viss, kas saistīts ar ekonomikas un humanitāri sociālo jomu. Eksaktie nav populāri virzieni. Autoceļi slikti, trolejbusi veci, autovadītāji džigiti gan pilsētā, gan ārpus tās. Kūlu ukraiņi, acīmredzot, dedzina rudenī. Daudz apsvils. Gar ceļmalām populāras papeles.  Tālāk dodamies atkal vēl mazākā grupā, pavadone no vilciena izrādās mūsu tulks, vēl ir šoferis un ar Imantu divatā dodamies uz savu novērošanas punktu - Energodaras pilsētu Zaporožjes apgabalā. Tā ir pilsēta ap 600 km no galvaspilsētas Kijevas lejupus uz dienvidiem. Energodara ir apgabala nozīmes pilsēta līdzīgi kā Jēkabpils vai Ventspils.

Ceļā uz Energodaru mašīnu ļoti krata, soļu skaitītājs telefonā fiksē, ka es skrienu, klibojot Uz ceļiem izbraucot no lielākām pilsētām blokposteņi. Improvizēti gāzbetona kluču krāvumi, kur miliči garāmbraucošos auto var apturēt un var neturēt. Mūs neapturēja, braucam ar škodu, ātri, 130 km/h vidējais ātrums.

Ierodamies, satiekam vietējās apgabala komisijas vadītāju, žurnālistus, domes vadītāja vietas izpildītāju, kas vienlaikus ir arī kandidāts uz deputāta vietu, aizdomas par administratīvā resursa izmantošanu. Tiekam izmitināti viesnīcā. Motelis iekārtots vienas deviņstāvenes kāpņu telpā. Katram viena istaba ar virtuvi un vannasistabu. Nekā īpaša, diezgan Eiropeiski, ja neskaita tualetes papīru. Līdzīgu vēl atceros mamma kādreiz piemājas tirgū pirka par astoņiem santīmiem rullītī. Man istabu iedeva otrajā stāvā tieši virs direktores kabineta, jo tur ķer wifi. Iedeva arī paroli, nav vārdu, es starā. Citās viesnīcas istabās interneta nav. Gaidām agru rītu. Vēlēšanu iecirkņi atveras plkst. 8.00. Vēlēšanu diena novērotājiem būs gara.

Kā uzzinu vēlāk, nevainīgais plakāts "Golosuj vdumčevo" varētu tikt traktēta arī kā slēptā reklāma un veidojas vārdu spēle ar viena kandidāt uzvārdu. Naktī viesnīcā skatos raidījumu par boksu, kur uzstājas Vladimirs Kļičko, stāsta par 25.aprīlī notikušu cīņu, par nākamo cīņu novembra beigās un neaizmirst pastāstīt par to, cik stingrs tvēriens un liela apņēmība visās dzīves jomās ir viņa brālim Vitālijam Kļičko. Jāpiebilst, ka Vitālijs kandidē uz Kijevas mēra amatu.

Gaidiet nākamo aprakstu par vēlēšanām pilsētā, kurā ir gan siltumu, gan elektrību ražojošie HESi, bet ir arī problēmas ar apgaismošanu. Svētdiena būs.

Pīters Meils "Viesnīca Pastis" & "Labu apetīti. Ceļojums ar nazi, dakšiņu un korķviļķi"

Pītera Meila darbi sola kurkstošu vēderu un vēlmi vakariņās pagatavot ko vairāk par "kotleti vulgaris". Jau iepriekš ar lielu patiku lasīju Meila grāmatu "Gads Provansā", tamdēļ ar nepacietību ķēros klāt arī "Viesnīca Pastis", bet pēc tās ar zināmu piesardzību "Labu apetīti. Ceļojums ar nazi, dakšiņu un korķviļķi". Kāpēc piesardzība pret otro grāmatu? Tāpēc, ka viesnīcas veidošanas stāstā biju vīlusies. Bet par visu pēc kārtas. Ievērības cienīgi mākslas darbi ir grāmatu noformējums - mazas gleznas, kas vilina pēc vizuālā baudījuma meklēt arī grāmatas iekšpusē.

Zuzanna Kubelka "Ardievu, Vīne - sveika, Parīze!"

Ceļojumi, greznas viesnīcas, bagātīgi restorāni un krāšņa dzīve studentei Kitijai Valentīnai vēl vakar nerādījās ne sapņos. Jau šodien viņa satiek divreiz vecāko un apburoši šarmanto amerikāņu žurnālistu Klifordu Tečeru un viss sākas. Kaislīga mīlestība ar mokošiem atšķirtības brīžiem un spirdzinošām atkalsatikšanām. Tam visam pa vidu Kliforda sieva. "Labāk mokošas beigas, nekā bezgalīgas mocības" tāds ir Kitijas motīvs Zuzannas Kubelkas romānā "Ardievu, Vīne - sveika, Parīze!"

Kaspars Misiņš "Karstā ziema"

Līdzīgi kā vairāki citi blogeri, arī es esmu izlasījusi Kaspara Misiņa un viņa draugu piedzīvojumus ceļojumā pa Indiju jeb grāmatu "Karstā ziema". Kad jaunieši tikko sāka savu ceļu pa Indiju ar velosipēdiem, Kaspara blogu biju pamanījusi. Laika gaitā gan prioritātes mainījās un par ierakstiem internetā zaudēju interesi. Pabeidzis šo bezgalīgo avantūru, Kaspars savus tekstus apkopoja vienā elektroniskā grāmatā. Šāda versija man jau patīk daudz labāk, jo nepiesaista pie interneta un es tekstu savā e-lasītājā varu baudīt jebkur.

Gregorijs Deivids Robertss "Šāntarāms"

Šodien varu uzsist sev krietni uz pleca. Vienlaikus nokaunos un mulsi nolaižu acis. Kāpēc? Tāpēc, ka BEIDZOT esmu izlasījusi Gregorija Deivida Robertsa "Šāntarāmu". Tik sen jau rakstīju ieskatu par šo grāmatu un izteicu cerību, ka notiks brīnums un drukas mašīnas strādās ātrāk nekā paredzēts. Brīnums notika - ātrāk, šķiet, sāka strādāt pulkstenis. Ar katru dienu aizvien pārliecinos, ka grāmatu lasīšana ir ekskluzīva privilēģija.

Gregorijs Deivids Roberts "Šāntarāms" ieskats

Nav daudz tādu darbu, kuros iegūstot privilēģiju ieskatīties pirms vēl izdošanas darbs ir pabeigts, sāc gaidīt brīnumu. Brīnumu par to, ka korektori un redaktori strādās ātrāk un par to, ka drukas mašīnas pēkšņi ieslēgsies turbo režīmā. Gregorija Deivida Robertsa "Šāntarāms" ir viens no darbiem, kurš liek vēlēties brīnumus. Ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību ieskatījos šī darba pirmajās sešās nodaļās. Lai kā gribējās ātrāk, ātrāk steigt uz priekšu ar lasāmo, pacietos, jo zināju, ka 87 man atvēlētās lapas tik ātri beigsies.

Pīters Meils "Gads Provansā"

Vēl viena grāmata, kas reāli izlasāma vienas dienas laikā, ja vien varat tam veltīt laiku no rīta, līdz vakaram. Ja nevarat, tad šis darbiņš paģērēs 3 braucienus sabiedriskajā transportā no Pļavniekiem līdz centram un vēl pāris stundas vakarā. Pītera Meila grāmata "Gads Provansā" ir kaut kas starp ceļojumu aprakstu, enciklopēdiju un pavārgrāmatu vai vismaz labu apetītes rosinātāju.