Pīters Meils "Gads Provansā"

Vēl viena grāmata, kas reāli izlasāma vienas dienas laikā, ja vien varat tam veltīt laiku no rīta, līdz vakaram. Ja nevarat, tad šis darbiņš paģērēs 3 braucienus sabiedriskajā transportā no Pļavniekiem līdz centram un vēl pāris stundas vakarā. Pītera Meila grāmata "Gads Provansā" ir kaut kas starp ceļojumu aprakstu, enciklopēdiju un pavārgrāmatu vai vismaz labu apetītes rosinātāju.

Pīters Meils ir rakstnieks, kurš pēc aiziešanas no darba reklāmas jomā sevi, šķiet, ir veltījis Provansas apcerēšanai. Tā gan var tikai šķist, jo patiesībā Pītera Meila kontā ir liels lērums dažādu grāmatu - pārsvarā izglītojoša rakstura. Provansa ir reģions Francijas dienvidaustrumos, bet lai neiedziļinātos ģeogrāfiskos aprakstos, vienkārši ielikšu saiti uz Wikipēdijas ierakstu par šo Francijas daļu.  Pīters Meils un viņa sieva tik ļoti iemīlēja Provansu īsu ceļojumu laikā uz turieni, ka nolēma pārdot visu, kas viņiem bija Anglijā un iegādāties 200 gadus vecu māju Provansā, lai turpmāk dzīvotu tur. Tā nu Pīters Meils un Provansa "satikās" un radās liela daļa no Meila daiļrades.

"Gads Provansā" ir tiešā tā arī sadalīta nodaļās - katrs gada mēnesis ir viena nodaļa. Te jāatceras, ka mazās zemnieku pilsētiņās dzīve aizvien ir vistiešākajā veidā atkarīga no gadalaikiem un laikapstākļiem. Es gribētu apgalvot, ka šī grāmata arī ir izglītojoša rakstura darbs. Tā nav gluži ceļvedis klīstošiem, dabu un apskates objektus iecienījušiem, tūristiem. Tā drīzāk ir kā ceļvedis kārtīga Provansas francūža dabā un ieradumos. Interesanti, ka šī grāmata ir sarakstīta jau tālajā 1989. gadā, bet visa darba tekstā tikai kaut kur uz beigām parādījās kādas norādes par laiku, kad noris aprakstītie notikumi. Visādi citādi nav norāžu uz konkrētu laiku.

Esmu sastapusies un pat strādājusi kopā ar francūžiem, tiesa gan ne ar provansiešiem, bet daudziem aprakstītajiem francūžu tikumiem vai netikumiem (atkarīgs no uztveres veida un humora izjūtas līmeņa) varu apakšā likt arī savu parakstu. Piemēram, ja francūzis pateiks, ka kaut ko izdarīs otrdien, tad visticamāk tas tiks izdarīts trešdien vai ceturtdien, tas šķiet ir raksturīgi ne tikai Provansas iedzīvotājiem, bet francūžiem kopumā. Tāpat arī kārtīgs francūzis neizmetīs laukā neko tādu, ko jebkad jebkādā veidā varētu izmantot. Vai vēl trāpīgs citāts par franču taupīgumu:

"Franču zemniekā mājo izgudrotāja gars, un viņš nespēj izmest nevienu lietu, kas nav izmantota visā pilnībā. Viņš ļoti negribīgi šķiras no tām, jo zina, ka pienāks tā diena, kad nodilusi traktora riepa, salūzusi izkapts vai kaplis un pārnesumkārba, kas saglabājusies no 1949. gada Renault, viņam lieti var noderēt un pasargāt viņu no tramīgas rakņāšanās pa dziļo, tumšo kabatu, kurā viņš glabā savu naudu." [257.lpp.]

Kopumā gan jāsaka, ka šis darbs ir ar tādu kā fantastikas "piesitienu". Nauda gan vecās mājas atjaunošanai, gan maltītēm restorānos, kastēm vīna un gastronomiskajām "izvirtībām" tiek tērēta lielos daudzumos, bet nav skaidrs no kurienes tā uzradusies. Tāpat arī ir zināms par to, ka franči esot diezgan augstprātīgi un ne pārāk grib ielaist savā vidē svešiniekus, kur nu vēl angļus, bet par kaut kādām tamlīdzīgām izpausmēm šajā grāmatā nav ne runas.

Kaut gan no otras puses - šīs grāmatas vērtība varbūt nemaz nav autentiskumā, bet gan tajā, ka šeit ir skaisti izklāstīts ideālais veids cilvēka dzīvei. Nevis eksistencei vai pastāvēšanai, bet pilnasinīgai dzīvei, kurā cilvēks spēj mīlēt sevi. Visam ir savs laiks - laiks nesteidzīgām pusdienām, mierīgām vakariņām vai pamatīgam darbam. Ir jāprot izbaudīt laika ritējumu ar visām apkārtējās dabas un sabiedrības niansēm. Darbs jau nav vilks - mežā neaizmuks. Tikai diez vai šis teiciens būtu attiecināms uz šī brīža lielas Latvijas sabiedrības daļu. Viens gan top skaidrāks - ja nav iespējams dzīvot kā provansietim no A līdz Z, tad vienmēr var censties atrast kādu brīdi kaut drusciņai franču viegluma savā dzīvē.