Šodien varu uzsist sev krietni uz pleca. Vienlaikus nokaunos un mulsi nolaižu acis. Kāpēc? Tāpēc, ka BEIDZOT esmu izlasījusi Gregorija Deivida Robertsa "Šāntarāmu". Tik sen jau rakstīju ieskatu par šo grāmatu un izteicu cerību, ka notiks brīnums un drukas mašīnas strādās ātrāk nekā paredzēts. Brīnums notika - ātrāk, šķiet, sāka strādāt pulkstenis. Ar katru dienu aizvien pārliecinos, ka grāmatu lasīšana ir ekskluzīva privilēģija.
"Šāntarāmu" ārkārtīgi ilgi lasīju pa pāris lapām pirms miega. Lai kā gribētos katru reizi pavadīt Indijā vēl pavisam mazliet, vēl tikai dažas minūtes, man nācās sevi ar lielu piespiešanos aizsūtīt no Indijas uz čučumuižu. Savu pirmo ierakstu ar ieskatu grāmatas fragmentos pārpludināju ar dažādiem citātiem. Ticiet man, darītu to arī tagad, ja vien nebūtu jāpārraksta pārāk daudz teksta. Brīžiem šķiet, ka vai ikkatrs teikums ir kā fragments no filozofijas grāmatas. Mani Facebook draugi gan uz manas sienas laiku pa laikam saņēma pa citātam.
No iepriekšējā ieraksta nekas nav mainījies. Man aizvien patīk tas, kā Robertss ir parādījis Indiju - man pavisam jaunā realitātē. Darba pēcvārdā norādīts, ka starp pirmajām un pēdējām grāmatas rindām ir 13 gadi. To var just, gan stāstījuma plūdumā, gan izvēlētajos izteiksmes līdzekļos.
Neizklāstīšu saturu, pirmkārt, tāpēc, ka nav jēga bojāt citiem lasītājiem atklāsmes prieku. Otrkārt, tāpēc, ka tik biezam darbam nemaz nav viegli pastāstīt kaut ko, neatstājot tādu nepabeigtības sajūtu. Piebildīšu vien to, ka mirušie tur augšāmceļas ne reizi vien. Žēl tikai, ka neatdzīvojas tie, kurus patiešam gaidi. Starp noziegumiem, labiem darbiem, filozofiskām pārdomām galvenā varoņa un arī viņa dzīves ceļā sastapto biedru prātos vijas arī mīlestības līnija un pat vairākas. Kā tad kāda grāmata un dzīve var iztikt bez mīlestības?
"Viņa to draņķi mīlēja un darīja visu, ko viņš lika. Reizēm mīlestība tāda ir. Gandrīz vienmēr mīlestība ir tāda, cik nu man ir gadījies redzēt. Sāk likties, ka sirds ir pārpildīta glābšanas laiva. Lai tā nenogrimtu, tu pārmet pār bortu savu lepnumu, savu pašcieņu, savu neatkarību. Pēc kāda laika tu sāc grūst laukā cilvēkus – savus draugus, visus, ko tu kādreiz esi pazinis. Un visviens nav diezgan. Laiva joprojām grimst, un tu zini, ka noiesi dzelmē."
Nu labi, ielikšu tomēr arī vienu no pēdējiem citātiem.
"Karš ir visur. Katrā cilvēkā un katrā vietā. Mums atliek vienīgi izvēlēties, kurā pusē nostāties, un sākt karot. Tikai tas vien no mums ir atkarīgs - par ko mēs karojam un pret ko mēs karojam. Tāda ir dzīve."
Teikšu, ka šī grāmata ir ikkatra lata vērta. Mans subjektīvais ieteikums gan būtu to sadalīt divās grāmatās, ja ko tādu pieļautu autortiesību īpašnieki. Kāpēc? Tāpēc, ka divas plānākas pa vienai būtu daudz vieglāk ņemt līdzi lasīšanai transportā un tad raitāk arī ietu uz priekšu tā lasīšana. Man patiešām tas būtu palīdzējis ātrāk tikt cauri šim aizraujošajam ceļojumam. Alternatīva, protams ir arī e-grāmata, kas turpat tūkstoti lapu padarītu par nemanāmu sabiedroto ikdienas gaitās. Starp citu, arī sižetiski, manuprāt, darbu būtu iespējams sadalīt divos sējumos.
Garšas, smaržas un krāsas ir vārdi, kas, manuprāt, īsi, bet precīzi raksturos Gregorija Deivida Robertsa darbu "Šantarāms".
P.S. Ko nozīmē "Šāntarāms"? Paturēšu intrigā, vien pačukstēšu, ka tā ir viena no iesaukām, ko sirsnīgie indieši devuši galvenajam varonim.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru