Filma "Lācēna Padingtona piedzīvojumi 2"

Ģimenes filma, kurā sirsnīgi nosmieties un arī paraudāt, jeb "Lācēna Padingtona piedzīvojumi 2". Varbūt man vienkārši acis slapjā vietā, bet es šo animēto komēdiju gan sāku skatīties ar miklumu plakstiņos, gan noslēdzu ar pamatīgām prieka asarām. Pa vidam paspēju arī riktīgi pasmieties par amizantā lāčuka neveiklajām izdarībām. Kopš pirmās filmas par Padingtonu iznākšanas pagājuši trīs gadi un no 1.decembra kinoteātros gan bērni, gan vecāki var sekot līdzi lācēna jaunajiem piedzīvojumiem.

Lācēns Padingtons nu jau kādu laiku ir laimīgi iedzīvojies Braunu ģimenē un ir labi ieredzēts visā apkaimē. Tuvojas viņa tantes Lūsijas 100 gadu jubileja, viņa aizvien nav piepildījusi savu sapni apmeklēt Londonu, bet Padingtonam ir laba dāvana padomā. Tās iegādei gan nepieciešama prāva summa, Padingtons nolemj sapelnīt naudu, uzņemoties dažnedažādus dīvainus darbiņus. Taču ļaundaris dāvanu nozog, turklāt aizdomās tiek turēts Padingtons.

Es jau biju piemirsusi, cik ļoti man patika Padingtona piedzīvojumi pirmajā skatīšanās reizē, bet nudien šis dzīvnieciņš prot sagādāt ķibeles.  Tagad multfilmas un animētās filmas skatos caur prizmu "vai es to skatītos kopā ar savu bērnu" un "ko no šīs filmiņas varam mācīties". Padingtonu no šiem abiem skatu punktiem varu ieteikt un noteikti pēc pāris gadiem ar to iepazīstināšu arī dēlu. Sirsnīga, labestīga un mīļa filmiņa. Grūti gan spriest, cik viegli maziem delveriem ir nosēdēt stundu un 45 minūtes krēslā, bet manu uzmanību ekrāns neatlaida. 

Lomās Hjū Grants, Brendans Glīsons, Pīters Kapaldi, Džūlija Valtersa un citi.

Izrādās, ka bijis arī seriāls par Peru lācīša Padingtona piedzīvojumiem Londonā, tas uzņemts no 1975. līdz 1993.gadam un youtube šo to vēl var atrast. Sērijas īsas, ap 5 minūtēm.

Filma "Maģiskais kimono"

Rāmi melodiski plūstoša, jā, arī maģiska filma "Maģiskais kimono", kuras režisors un scenārija autors Māris Martinsons. Pusotrā stundā rāmu garu sapludināta Rīga un tik tālā Japāna, veidojot ne vien mākslas produktu, bet arī tūrisma pakalpojumu.

Blogeriem un mediju pārstāvjiem bieži ir ekskluzīva iespēja ieraudzīt filmu vēl pirms tās oficiālās pirmizrādes. Dažreiz arī pats režisors un aktieri kinoteātrim paredzēto gala versiju ierauga reizē ar mediju pārstāvjiem, tā tas esot bijis arī šoreiz kinoteātrī Splendid Palace mediju seansā filmai "Maģiskais Kimono".

Darba valoda pamatā ir japāņu un skatītājam būs jālasa subtitri, taču tas netraucē un viss ir saskatāms un salasāms. Stāsts ir par japāņu sievieti, kura daudz savā dzīvē pārdzīvojusi un jau 20 gadus nelaiž pagātni vaļā. Latvijā Keiko ir nokļuvusi bez draugiem, svešā vidē un arī domāšanā. Viņa atkailina savu dvēseli cilvēkiem, kuri valodas barjeras dēļ to nemaz "nedzird". Cik, manuprāt, simboliska bija šī aina! Tu cilvēks vari runāt un izklāties, bet patiesībā palikt nesadzirdēts un nesaprasts. Taču dažreiz ar izrunāšanos, pat bez sapratnes, pietiek, lai spētu palaist savu ilgi turēto sāpi vaļā. Paralēli viscaur filmai vijas arī ēdiena kā mākslas līnija. Iet uz šo filmu cilvēks neēdis nedrīkst nekādā gadījumā!

Man šķiet, ka režisoram kopā ar saviem aktieriem ir izdevies panākt tādu netveramu un vārdos neizsakāmu saspēli, tik dažādo rietumu un austrumu pasauļu saplūšanu. Režisors arī stāstīja, ka filmēšanas procesā viņš bija vienīgais, kurš saprata japāņu aktieru runāto, jo viņam austiņā runāts tulkojums. Andris Keišs un Mārtiņš Sirmais abi atzina, ka tieši šī ekrāna partneru runātā nesaprašana ir bijis viens no faktoriem, kas ļāvis iegūt tik interesantu mākslas darbu. Sirmais filmu arī vērtēja sev raksturīgi lakoniski, sakot - redzams, ka filma nav sūds. 

Domāju, ka darbs patiks gan tiem, kuri ar Japānas kultūru ir uz "Tu", gan citiem skatītājiem. Pats režisors sacīja, ka nevēlas dalīt skatītājus kādās kategorijās un filma piemērota tiem, kuri vēlas sev atklāt jaunu pasauli. 

Režisora Māra Martinsona spēlfilma ir Latvijas un Japānas kopražojums un Latvijas skatītājiem būs pieejama no šī gada 1. decembra. Savukārt Japānā "Maģiskais kimono" pirmizrādi piedzīvoja šī gada 24. jūnijā, klātesot režisoram un galveno lomu atveidotājiem - Kaori Momoi un Issey Ogata. Filmu vēl joprojām izrāda Japānas kinoteātros. Tā ir filmēta gan Latvijā, gan Japānā un filmēšana 2015.gadā ilga apmēram pusotru mēnesi. Galvenās lomas ir pazīstamiem japāņu aktieriem Kaori Momoi un Issey Ogata. No Latvijas puses filmā redzēsiet Artūru Skrastiņu, Andri Keišu, Andri Buli un Alisi Polačenko, kā arī īpašo lomu atveidotājus Mārtiņu Sirmo un grupu Prāta vētra.

Ar japāņu aktrisi Kaori Momoi režisors Martinsons jau bija strādājis kopā pie filmām Honkongā (Amaya, 2010) un Losandželosā (Oki - okeāna vidū, 2014).

Filma "Ar putām uz lūpām"

Latviešu ražotā kino šogad un pērn tāds birums kā nekad. Pēc iespējas tos arī cenšos apmeklēt gan ziņkāres mākta, gan, lai orientētos šajā mūsdienu mākslā un saprastu par ko citi runā. Par iepriekš apmeklēto režisora Aika Karapetjana darbu "Pirmdzimtais" neko nerakstīju, jo nekā daudz laba arī nebija ko rakstīt. Vien piebildīšu, ka Kaspars Znotiņš vienā no galvenajām lomām bija izcils.

Turpretim Jāņa Norda režisētā filma "Ar putām uz lūpām" lika vēlēties dalīties ar to. Noskatījos un īsumā  savā vērtējumā varu teikt, ka tas ir gaumīgs, nesamuļļāts un nepārgudrots darbs. Latvijas, Lietuvas un Polijas kopražojums, kas veidots pēc amerikāņu scenārista Meta Goseta darba "Origin of Species" motīviem, Nords scenārija adaptēšanā Latvijas vajadzībām līdzdarbojies. Filma "Ar putām uz lūpām" tiek saukta par attiecību trilleri. Tas stāsta par Didzis (Vilis Daudziņš), kurš ir bijis policists, trenē kaujas suņus un veiksmīgs treniņš ar mīluļiem vācu aitu suni un diviem beļģu aitu suņiem viņam rada patiesu un gaišu prieku. Drīz vien viņa dzīve samudžinās - suņi inficējas ar trakumsērgu, bet sieva (Ieva Puķe) izskatās, ka krāpj Didzi ar skolnieku (Raimonds Celms).

Kā jau trilleris, filma neatlaiž skatītāja uzmanību, tas panākts gan ar meistarīgo scenāriju, gan lielisko aktierspēli. Mūsdienu Latvijas režisoru filmām parasti raksturīgi neveikli dialogi vai to trūkums (visticamāk, bēgot no neveiklības), taču šoreiz tā nebija. Sarunas starp tēliem šķita dabiskas un nepiespiestas. Acīmredzot, dažiem aktieriem vienkārši nesanāk nokāpt no teātra skatuves un iekāpt ekrānā, bet dažiem tas ir šūpulī ieliktais vai izkoptais talants. Ar aktierspēli ārpus teātra nav tik bēdīgi kā varētu domāt, raugoties latviešu ikvakara seriālos.

Kopumā "Ar putām uz lūpām" ir skatāma filma un ļoti iesaku aiziet uz kinoteātri, atbalstot latviešu radītu kino.

Guntis Berelis "Vārdiem nebija vietas"

Šobrīd laika lasīšanai šķiet, ka nav nemaz. Patiesībā laiks tā kā būtu, bet vienmēr ir visādas citas darīšanas un būšanas, galu galā vakarā attopies jau pusmiegā ar domu: "es taču šodien apņēmos mazliet palasīt". Lai vai kā, turpinu lasīt sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" darbus un šoreiz pēdējā no iegādātajām e-grāmatām Guntis Berelis "Vārdiem nebija vietas". Šis ir sērijā ceturtais publicētais romāns, Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominants kategorijā "Labākais prozas darbs". Stāsts aptver 1913. – 1916. gada periodu Latvijas vēsturē, tas ir laiks, kad Eiropā un arī Latvijā (toreiz vēl Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas guberņas daļa) plosās Pirmais pasaules karš.

Filma "Tas ir tikai pasaules gals"

Dusmīgi, dusmīgi cilvēki. Neiecietīgi, nevēlas klausīties citā, vēlas dzirdēt tikai sevi un ticēt saviem pieņēmumiem. Tā divos teikumos es raksturotu režisora Ksavjē Dolana (Xavier Dolan) filmu "Tas ir tikai pasaules gals". Kanādas un Francijas kopražojuma filma pirmizrādi jau piedzīvoja Kannu kinofestivālā, bet Latvijā plašākai publikai to dos vēl tikai oktobrī, to izrādīs Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (13.-23. oktobris). Es un vēl bariņš interesentu to jau redzējām īpašā seansā. 

Nevaru sevi saukt par Dolana cienītāju vai pazinēju, biju dzirdējusi par šo kanādiešu brīnumbērnu, bet šī bija pirmā viņa filma, ko redzēju. Neko nelasīju pirms seansa ne par filmu, ne režisoru un viņa darbiem, tāpēc arī skatīties gāju kā tukša lapa, bez īpašām gaidām, gatava "tikt aprakstīta" un iespaidota. Patika, Iesaku.

Piecu aktieru saspēle, drāma, klusuma mirkļi un monologi spēj noturēt skatītāju visā filmas garumā. Tas šai psiholoģiskajai ģimenes spēlei, starp citu, ir īsti atbilstošs jeb pusotra stunda. Tā teikt: ne par daudz, ne par maz. Pēc filmas atliek vien domāt, cik tuvu tu esi saviem tuvākajiem radiniekiem, ko tu par viņiem zini un cik daudz viņi zina par tevi? Vai ir bijušas situācijas, ka kāds nācis pie manis ar vēstījumu, bet tu neesmu ļāvusi otram cilvēkam sakāmo pateikt? Par šādām situācijām mēs, cilvēki, varam tā arī nekad neuzzināt.

Galvenajās lomās: Gaspārs Ulī (Gasspard Ulliel), Mariona Kotijāra (Marion Cotillard), Vincents Kassels (Vincent Cassel), Lea Seidū (Léa Seydoux). Filmas scenārijs veidots pēc Žana Lika Lagarsa (1957-1995) lugas motīviem. Īpašu uzmanību vēlos pievērst Vincentam Kasselam, kuru pēdējā laikā jaunajās filmās esmu pamanījusi ārkārtīgi bieži (viena no tām jaunākā ir Borna filma). Tieši Kassela attēlotais īpaši dusmīgais Antuāns šajā filmā, galu galā  bija tas, kuru gribējās pažēlot un nopaijāt. 

"Tas ir tikai pasaules gals" nominēta Zelta palmas zaram un žūrijas Grand Prix šī gada Kannu kinofestivālā.  Starp citu, Kannu kinofestivāls nosaka ne tikai pasuales kino tendences un, kas šajā sezonā "ir kruti", bet arī paziņo par jauniem talantiem. Ksavjē Dolans ir viens no tiem režisoriem, kas savulaik atklāti Kannu kinofestivāla ietvaros, turklāt tas ar viņu notika 2009.gadā, 19 gadu vecumā. 

Rudens ir lielisks laiks, kad mūzikas festivālu sezonu plūdeni pārvērst kino festivālu sezonā. Sāciet ar Baltijas jūras dokumentālo filmu forumu (7. - 11.septembris) un turpiniet ar Rīgas Starptautisko kino festivālu! Ņemiet labas filmas, kad tās pienes jums "uz paplātes"!