Kur nu vēl piemērotāku laiku, lai lasītu dzejas krājumu ar nosaukumu "Lieldienas"? Piemērotāks laiks varētu būt vien pašas Lieldienu brīvdienas. Tomēr pamudinājums pievērsties dzejai vairāk nekā parasti šogad man ir Latvijas Literatūras gada balvas nominācijas. Turpinot iepazīšanos ar dzejas kategorijai nominētajiem darbiem, esmu izlasījusi Ingas Gailes izlasi "Lieldienas". Lai arī šis ir autores sestais dzejas krājums, līdz šim neko no Ingas Gailes dzejas nebiju lasījusi. Taču sērijā "Mēs, Latvija XX gadsimts" iznākušo "Stikli" un stāstu krājumu "Piena ceļi" gan esmu lasījusi un man patika. Bez lielām bažām ķēros klāt arī plānajam dzejas krājumiņam ar pelēkos toņos un WordArt stilistikā ieturēto noformējumu.
Vairums dzejoļu šajā krājumā izskatās klasiski - izkārtoti pantos, šur tur pa kādai atskaņai (bet Gaile ar tām neaizraujas). Taču šajā grāmatiņā ir arī dzejoļi, kuri vairāk izskatās pēc ikdienas domu/ideju fiksēšanas saraksta, nevis pierastās formas pantos (skat., piemēram, dzejoli "Lielā piektdiena"). Ir arī dzejoļi, kuros Gaile eksperimentējusi ar fonētiskiem izteiksmes līdzekļiem un arī pieturzīmju lietošanu. Neko daudz no šī krājuma tapšanas stāsta nezinot, nedaudz dīvains un neiederīgs šķiet Rīsa Trmbla (Rhys Trimble) dzejolis "Confessional" jeb "Grēksūdzīgais" Ingas Gailes brīvā tulkojumā.
Savukārt dzejolis "Lieldienas" nemaz nav par kristīgajiem svētkiem, kā varētu gaidīt. Tas ir par cilvēku deportācijām, cilvēcības iznīcināšanu, sāpēm un pārestībām, turklāt ne tikai Latvijas vēstures kontekstā. ļoti interesants šķita dzejolis "Mūžīgā dzīve" par dažādajiem veidiem, kā nāve var noķert cilvēku un to, ka nekas nav apsolīts.
Savā dzejā Inga Gaile runā gan par ikdienišķām lietām, mīlestību un mātišķības priekiem, gan vēsturi un mitoloģiju. Jāatzīst, ka autores domu lidojumu bieži nespēju uzķert. Neviens no šī krājuma dzejoļiem nespēja īsti paķert līdzi, izraisīt dziļu līdzpārdzīvojumu un vēlmi, kaut es pati būtu šādus vārdu salikumus iedomājusies, tomēr kopējais iespaids palicis labs. Inga Gaile gan prozas, gan dzejas žanrā mudina iztēloties, iejusties, domāt, kas darāms, lai situāciju mainītu, izmanto spilgtus pretmetus. Taču kopumā man šķiet, ka Gailes dzeja ir agresīva, dusmīga, nikna, kā piktuma šļaksti uz papīra. Šajā krājumā nav rozā briļļu, apcerīgas dvešanas "ak!" un "vai!" un iesmaržinātu kabatlakatiņu, tajā ir skarbas alkas, spīvi pārdzīvojumi un apcerīgas pārdomas ar cigareti saullēktā uz lodžijas. Lasītājs iepazīstas ar kādas personības (šķiet, autores pašas) veidošanos un attīstību vai vismaz izpaušanos. Taču to visu es varu saukt tikai par savām izjūtām pēc šī dzejas krājuma izlasīšanas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru