Maiga Važa "Pārbaudītā laime"

Man nepazīstamas autores Maigas Važas romāns "Pārbaudītā laime" maijā tiks izdots sērijā "Vakara romāns". Kā ierasts, grāmatu esmu ieguvusi lasīšanai vēl pirms tās iznākšanas un varu pirmā ziņot par gūtajiem iespaidiem. Pāris stundu darba un romāns raitā tempā izlasīts. Tas mani aizrāva ne tikai ar skaisto, bagāto un ļoti latvisko valodu, bet arī ar pilnīgi sajūtamu mīlestību pret Latviju un visu ar to saistīto. Romāna darbība noris starpkaru laikā Latvijā, izdomātā Ezerkāpu pagastā, taču gan precīzāks laiks, gan darbības vietas nojaušamas vien apmēram grāmatas otrajā pusē un patiesībā tam nemaz nav lielas nozīmes. Tikai tad, kad pēc pāris pazīmēm apmēram sapratu darbības laiku, ar trauksmi gaidīju traģiskus likteņus tēlu dzīvē. Taču steigšu nomierināt un varbūt arī nedaudz pamaitekļot - traģisku pavērsienu šajā stāstā nav. Tā galvenie varoņi ir māju un zemes īpašnieki, kuru liktenis šķietami iepriekš nolemts. Baibas un Ojāra tēvi, viņiem vēl bērniem esot, vienojušies par bērnu laulībām un attiecīgi arī abu saimniecību apvienošanu, taču Baiba nevēlas akli pakļauties sava mirušā tēva lēmumam un nolemj pārbaudīt savu laimi pirms ļauties tai. Galu galā šajā grāmatā mīlestību satiek ne tikai Baiba un Ojārs, bet arī vairāki citi pāri.

Šis romāns ir autores sirsnības un mīlestības pilns pret dzimteni. Tajā ir stāsts ne tikai par mīlestību un tās neizdibināmajiem, bet bieži nojaušamajiem ceļiem, bet arī par praktisku prasmju nodošanu un mācīšanos no rokas rokā, no mutes mutē, no vecākās paaudzes uz jaunāko, kā arī par naudas varu pār cilvēkiem un mīlestības iemainīšanu pret naudu un gluži otrādi - par pretošanos naudas spēkam.

Varas maiņas Latvijā temats ieskanas pavisam nedaudz, kā ar liegu otas pieskārienu un ar to sižetā, manuprāt, būtiski nekas nesaistās . Taču pēdējais grāmatas teikums mani burtiski izsit no sliedēm, jo tur teikts, ka romāns sākts rakstīt lēģerī pēc 1952.gada un pabeigts Latvijā 1950.gadu beigās. Tieši šī frāze man liek saprast un apjaust autores lielo mīlestību pret dzimteni un to, kāpēc un kā romāns uzrakstīts, kā izvēlēta valoda, kas šo mīlestību pauž.

Šajā grāmatā ir daudz vecvārdu, kuri ikdienā vairs netiek izmantoti bieži vai vispār praktiski izzuduši un bija jāuzmeklē pat man, cilvēkam, kas ar (latviešu) literatūru ir uz "Tu". Daži piemēri: dūkas (lai arī internets piedāvā skaidrojumu, ka tas ir Sens mūzikas pūšaminstruments, kas sastāv no piepūstas neliela dzīvnieka (piem., jēra, kazlēna) ādas un vairākām stabulēm, tas man kaut kā krīt ārā no konteksta); ratu krautes (skaidrojumu neatradu); gavilēt (Paust lielu prieku, līksmi dziedāt, dziedāt ar ilgi izturētām augstām skaņām dziesmas vidū vai beigās - skaists, bet, manuprāt, reti izmantots vārds); nodarīt gauži (nodarīt pāri, sāpināt); gubenis (Piebūve pie rijas, klēts vai kūts pelavu, salmu, siena novietošanai; salmu, arī siena šķūnis); aušoties (Nenopietni izturēties, draiskuļoties - arī skaists, bet, šķiet, mūsdienās reti izmantots vārds); ekselmašīna (Lauksaimniecības mašīna lopbarības sasmalcināšanai). Ļoti skaisti šajā grāmatā aprakstītas arī senās kāzu tradīcijas ar baznīcā braukšanu, goda vārtiem, mičošanu, savstarpējo apdāvināšanos ar vistuvākajiem radiem, kā arī citas laukos ierastās tradīcijas un darbības, piemēram, Jurģi.

Un noslēgumā vēl viens citāts no tēla, kas mani šausmīgi kaitināja, bet teiciens labs: "[...] vajadzēs raudzīt salabt, kas zina… dzīve nav viena diena."