Matiass Edvardsons "Gandrīz normāla ģimene"

Vēl pirms oficiālās grāmatas iznākšanas Latvijā sāku lasīt zviedru rakstnieka Matiasa Edvardsona trilleri "Gandrīz normāla ģimene" un tas ļoti ātri mani ievilka savos valgos. Ir notikusi slepkavība un galvenā tiesājamā persona ir 19 gadus vecā Stella. Kopumā pilnīgi normāla pusaudze no cienījama mācītāja un juristes ģimenes, ar sapņiem un cerībām par tuvojošos Āzijas ceļojumu, bet lielu neziņu un nenoteiktību par savu ilgtermiņa nākotni. Cik gan viegli būt cilvēkam, kurš zina, ko viņš grib un kā viņš grib dzīvot, mērķtiecīgi virzoties un noteiktajiem dzīves pieturpunktiem? Un cik grūti ir to visu nezināt? Stellas vaina noziegumā vēl ir jāpierāda un šajā procesā iesaistās arī viņas vecāki - katrs savā veidā. Cik lielas piekāpšanās savai sirdsapziņai un upurus Tu spētu veikt savu bērnu dēļ? Tādu jautājumu, visticamāk, sev uzdevis ne viens vien vecāks. Šī bija grāmata, kuras lasīšanas laikā veicu daudzas piezīmes un izrakstīju vairāk citātu nekā parasti. Šis romāns ievieto vairākas ģimenes katra vecāka visļaunākajā murgā - bezspēkā pasargāt savu ģimeni un bērnu.

Trīs lielās grāmatas daļās izklāstīts katra galvenā tēla stāsts un redzējums par situāciju - Tēvs, Meita un Māte. Romāna darbība norisinās Zviedrijā, Lundā un jau pirmajās lappusēs lasītājs sastopas ar šķietami normālas ģimenes aprakstu:

"Mums bija hipotekārais kredīts, ko cītīgi maksājām, mēs šķirojām atkritumus, rādījām pagriezienus, nepārsniedzām ātrumu un vienmēr laikā atdevām bibliotēkā grāmatas." /12.lpp/

Man ļoti interesanti šķita arī vairāki tēva domugraudi, piemēram, "...ja cilvēks sāk ticēt, ka zina, jākļūst uzmanīgam. Es uzskatu dzīvi par pastāvīgas mācīšanās stāvokli."

"...vajag daudzus gadus, gadu desmitus, varbūt pat visu dzīvi, lai kļūtu par tādu cilvēku, kāds patiesībā esi. Šis ceļš gandrīz vienmēr ir līkumains, un es domāju, ka tam ir savs iemesls, jo dzīvi veido grūtības un kļūdas. Mūs veido un loka mūsu grūtības. " /17.-18.lpp./

Viens vecāks piesedz savu bērnu, otra neko nezina, bet nojauš. Lai arī autors cenšas lasītāja domas pie cita vainīgā aizvest jau diezgan ātri, patiesās aizdomas par konkrētu citu nozieguma vaininieku rodas tikai apmēram grāmatas pusē. Vismaz man. Kā jau šāda žanra grāmatās ierasts, lasītājs tiek maldināts līdz pašām beigām.

 

Interesanti kā daļā "Meita" apgāzts mīts par Zviedrijas apcietinājuma vietām kā laisku kūrortu vai ērtu viesnīcu. Šajā grāmatas daļā ik pa nodaļai mijas Stellas domas tagad cietumā un stāsts par to, kā bija īsi pirms Kristofera slepkavības. Man patīk salīdzināt lasītās grāmatas un šis romāns sasaucas ar nupat izlasīto Hermaņa Koha romānu "Vakariņas". Koha galvenais vaininieks, pusaudzis, skolai rakstīja referātu par nāvessodu. Savukārt Edvardsona galvenā aizdomās turētā jau cietumā raksta salīdzinošo eseju par to, kas padara cilvēku pat slepkavu un vai visi slepkavas ir vienlīdz briesmīgi, balstoties uz izlasīto Emīla Zolā romānā "Terēza Rakēna" un Fjodora Dostojevska darbā "Noziegums un sods".

Savukārt grāmatas daļa "Māte" paskaidro daudz ko par Zviedrijas tiesu sistēmu un advokātu darbu. Arī Ulrikas pārdomas un domu graudus es piefiksēju gana bieži, piemēram, šo: "... diskusijas jēga ir veicināt mūsu kā cilvēku attīstību. Tiklīdz kāds apšauba manus uzskatus, es uzzinu ko jaunu" /362.lpp./

Un vēl arī šīs mācītāja sievas pārdomas šķita interesantas: "Kāpēc cilvēki vēršas pie Dieva? [..] ir vieglāk saistīt savas bažas ar kaut ko konkrētu. Kad nav iespējams atrast problēmas sakni, kad tas, kad liek knosīties un kasīties, nav redzams, ir ļoti ērti, ja var pievērsties kaut kam taustāmam. Vai tāpēc cilvēki vēršas pie Dieva? Pasaule, ko nav iespējams izprast, pieprasa saprotamus skaidrojumus. Cilvēka atspulgu, absolūto valdnieku." /411.lpp./

Stellas tēvs Ādams, manuprāt, šajā stāstā ir vislielākais nezinītis, viņš palicis ārpus informēto loka un visvairāk cieš no "ko par mani padomās" sindroma. Māte Ulrika mēģina izpirkt savas iepriekš meitas audzināšanā pieļautās kļūdas, tikt galā ar saviem putniem galvā, nebaidoties riskēt ar savu reputāciju. Savukārt, lasot jaunās sievietes vecāku pārdomas, secinu, ka Stellas mūžam dumpīgā izturēšanās ir diezgan likumsakarīga, nevis kādai diagnozei pakļaujama. Šīs grāmatas varoņi katrs ir ar savu pipariņu, tarakāniem un putniem, taču to visu galvenokārt ir noteicis tas, ka viņi visi ir arī nelaimīgi savos sapņos un ģimenē. Tomēr pāri visam "Nav nekā svarīgāka par ģimeni" /66/lpp./

Man ļoti patika šī grāmata un domāju, ka patiks arī citiem, kas iecienījuši darbus ar vainīgā meklēšanu un ar lielu aizrautību šķetina līdzi sižeta attīstībai autora sarakstītos prāta mezglus. 

Matiass Edvardsons sarakstījis vairākus romānus pieaugušajiem un jauniešiem, kā arī grāmatu bērniem. "Gandrīz normāla ģimene" pirmo reizi iznāca 2018. gadā, īsā laikā kļūstot par vienu no populārākajiem zviedru romāniem. Autora mājaslapā norādīts, ka 2019.gadā romāns iznāks tulkojumos 30 valstīs. Latvijā tas jau iznācis.