ceturtdiena, 2019. gada 4. aprīlis

Evelina Dacjūte "Laime ir lapsa"

Jau vairākus vakarus gulētiešanas rituālā mūsu mājās piedalās "ķapcas gāmata" jeb lietuviešu autores Evelinas Dacjūtes un mākslinieces Aušras Kjudulaites "Laime ir lapsa". Ļoti skaista, zili oranžos toņos krāsota, spilgta, dinamiska un sirsnīga stāsta pildīta grāmatiņa bērniem (un arī vecākiem). Galvenie grāmatas tēli ir puisēns Pāvils, kurš ar mammu un tēti dzīvo lielā pilsētā, mājā kokā. Kādu dienu zēns satiek lapsu un atklāj mazos un lielos dzīves priekus, dāsnumu, draudzību, skumjas par zaudējumu un neprasot pieņemtiem lēmumiem, kā arī prieku par atradumu. Šī ir grāmata arī par tradīcijām un ieradumiem, skumjām, ko izraisa pārvākšanās uz citu mājokli, prieku un tā meklējumiem. Lietuviešu valodā grāmata iznākusi 2017.gadā un tulkota ne tikai latviešu, bet arī angļu valodā ("The Fox on the Swing")


Grāmata ieguvusi vairākus starptautiskus apbalvojumus - atzinība Boloņas starptautiskā bērnu grāmatu gadatirgus ilustratoru izstādē, diplomi vairākās citās ilustrāciju izstādēs, prestižās izdevniecības Thames & Hudson lēmums iekļaut to savā bērnu grāmatu piedāvājumā, Amerikas Bibliotekāru asociācijas žūrija grāmatas angļu izdevumam piešķīra Mildredas Bačhelderes balvu, ko piešķir labākajai no citas valodas tulkotajai bērnu grāmatai. Balvas pastāvēšanas piecdesmit gadu vēsturē šī ir pirmā reize, kad to saņēmusi kāda grāmata no Baltijas valstīm. Domāju, ka visa šī atzinība bijusi visnotaļ pelnīta. 

Tekstu garums dažādās lappusēs atšķiras. Tajās ir gan pavisam īsi dažus vārdus gari teikumi, gan krietni garāku, sarežģītāku konstrukciju teikumu kārtojumi. Taču visam pāri, manuprāt, ir ilustrācijas. Ja raugās pēc tekstu garuma un burtu lieluma, šī grāmata drīzāk piemērota sākumskolas vecuma bērniem. Savukārt, ja skatās uz ilustrācijām, jādomā, ka grāmata būs īsti piemērota pirmsskolas vecuma lasītājiem. Man gan ir grūti spriest precīzi, jo mazie lasītāji ir ļoti atšķirīgi (tāpat kā lielie), piemēram, es 7 gadu vecumā no vāka līdz vākam lasīju grāmatas, kuras dažs cits pat rokās neņēma pārāk liela lappušu skaita dēļ, savukārt manam vecumam it kā piemērotās grāmatas šķita pārāk plānas, lai ar tām vispār "smērētu rokas" un desmit minūšu lasīšanas dēļ pūlētos stiept mājās. 

Šī grāmatiņa mani mudināja un turpina mudināt domāt, kas mani padara laimīgu, kur slēpjas manas mazās laimes. Vēl domāju arī, kas veido bērna izpratni par laimi un kā tā veidosies manam dēlam? Savukārt dēlam gluži vienkārši patīk "ķapca" un aizrauj viņu ātrāk atrast grāmatas lappusēs, kā arī izpētīt attēlos lielās pilsētas iemītniekus. Man šķiet, ka šajā grāmatā var atrast ļoti daudz slāņus, no kuriem mācīties. Bērnu grāmatās tas ir visjaukākais, ka katru reizi tajās vari atrast ko jaunu, atbilstoši aktualitātēm dzīvē un katru reizi arī gūt kādu papildus labumu.





Nav komentāru:

Komentāra publicēšana