"Esmu ekstraverta - paviršības bērns - , man nemitīgi vajag daudz jaunu iespaidu, visu laiku kaut ko citu, lai slīd gar acīm kā kaleidoskopā. Es ātri radu sev priekšstatus un domas par cilvēkiem, bieži vien tiem ne visai glaimojošus. Tad man jau viss ir apnicis, un dodos tālāk. Pēc tam mazliet vēlāk parunājos vairāk ar tiem pašiem cilvēkiem un pamatīgi nokaunos par to, ka esmu tik nekritiski uzticējusies maldinošajai virskārtai. Iedziļināšanās piepilda un liek pārvērtēt nesenos priekšstatus." /29. - 30.lpp./
Laikam tieši ar šo augstāk citēto tekstu autore mani uzrunāja personīgi. Bet vispār...
Ik pa laikam ieskatos Zvaigzne ABC mājas lapā sadaļā, kur publicē anotācijas drīzumā gaidāmiem darbiem. Bieži vien šīm anotācijām nepievieno pat vāka attēlu (nenoliegsiet taču, ka vāks bieži ir viens no faktoriem, kas liek izvēlēties grāmatu). Vienā no šādām reizēm manu uzmanību piesaistīja "Rausītis un karma. Mans divpadsmit dienu tievēšanas stāsts", kuras autore ir Baiba Zīle. Nezinu, kas īsti mani tajā tekstā paķēra, bet sev galvā pieglabāju, ka šī man jāizlasa. Pie sava eksemplāra tiku Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijas vakarā, turpat arī uzreiz sāku lasīt. Izlasīju, burtiski uzreiz "apriju". Visi Baibas Zīles apmeklētās "Vitalitātes Akadēmijas" līdzdalībnieki tik kolorīti personāži gan katrs pats par sevi, gan mazākās grupās un vienā kopumā, ka nenosmieties un nenobrīnīties. Vai tiešām aprakstītie cilvēki tādi ir arī dzīvē, vai tādi kļūst tikai šādā īpašā, slēgtā vidē?
Te neliels citāts par Baseina Pļāpātāju kaimiņcilti - Telefonos Lūrētājiem. "[...]Telefonos Lūrētājus atceros vēl pirms viedtālruņu ēras - tikai tad viņi nekur nelūrēja. Parasti nāca uz sporta klubu, bruņojušies ar dārgu treniņtērpu un nopietni sarauktu pieri, novietoja savu dvielīti blakus smagākajiem svariem un... sāka staigāt pa sporta zāli , lai ar visiem aprunātos , paskatītos pa logu, laikpalaikam apņēmīgi pataustot kādu no trenažieriem vai papliķējot pa plecu paziņām. Neiztŗukstoša bija profesionāla saruna ar treneri (nav zinošāku sporta teorētiķu par pasīvajiem kačokiem) par to, kā pareizi jāvingro, kā arī apsēšanās uz centrālās ierīces un tad ilgstoša meditācija uz punktu sienā." /39.lpp./
Šī grāmata ir garšīga vistiešākajā šī vārda nozīmē. Ar lielu patiku izbaudīju gan to, kā īstena pilsētniece, betona džungļu pavēlniece, caur kustīgo meditāciju (nūjošanu) sasniedza apzinātību, par kuru citkārt īpašos kursos jāmaksā barga nauda - dziedinošo transu. Ne mazāk svarīgas bija gan nodaļas par krīzēm, psihozēm un zudušo garšu meklējumiem, gan pašās beigās pielikums ar receptēm - kā zemenīte uz gaisīgas Pavlovas kūciņas.
"Tā kā ievērot veselīgo dzīvesveidu reālajā dzīvē - tur es neredzu nekādu problēmu. Drīzāk jau otrādi - problēma būs, kā no tā pavisam slepeni un nevienam nenojaušot izvairīties." /57.lpp./
Manuprāt, šī būs ļoti interesanta grāmata gan tiem/tām, kuri tievē, ir tievējuši, gan arī tiem, kuriem tievēšana vajadzīga kā sunim piektā pakaļkāja. Protams, ka stāsts galvenokārt ir par pieiešanu ar prātu savām darbībām, dzīvei un ieradumiem. Bet tajā ir arī par vājībām, cilvēku dažādajām šķautnēm, draudzību , latviešiem ārzemēs un ārzemniekiem Latvijā, atmiņām un daudz ko citu. Grāmatiņa nav bieza, bet humora tajā ir gana ne vienam vien smaidam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru