Agnese Vanaga "Plastmasas huligāni"

Maza bērna fantāzija ļauj atdzīvināt jebko. Šoreiz caur Agneses Vanagas grāmatu "Plastmasas huligāni" bērni "atdzīvinājuši" plastmasas Dusmukuli jeb plastmasas maisiņu huligānu bandu. Izpildījuši sev paredzēto mērķi, maisiņi vairs neatrod sev vietu un meklē darāmo, dažreiz ko labu, bet biežāk sanāk nodarboties ar huligānismu - māņiem, pīšanos un biedēšanu. Divi Čiekurkalna puikas, Klāvs un Intars, pievērš savu vecāku un arī lasītāju uzmanību dabas aizsardzības un piesārņojuma jautājumiem. Caur mākslinieces Līvas Ozolas krāsām un zīmuļiem gan lieliem, gan maziem lasītājiem ir iespēja ne tikai izlasīt, bet arī ieraudzīt zēnu lielo cīņu, piedzīvojot gan uzvaras, gan mazas vilšanās. 

Šīs grāmatas teksts ir pieaugušajam ātri izlasāms, atsauc atmiņā bērnības delverības un/vai palīdz samierināties ar to, ka bērni ir bērni. Šis stāsts arī atgādina, cik muļķīgi ir sašust par bērnu netīrām drēbēm, ja šī drēbju sasmērēšana kaut uz īsu mirkli ir padarījusi bērnu laimīgāku, izklaidējusi un arī izglītojusi. Šo grāmatu lasot, es atcerējos, kā bērnībā sēju maisiņu aiz rokturiem pie diega spolītes un skrēju apkārt, cerot, ka maisiņš lidos kā pūķis. Man bija arī domubiedri - čau, Inga un Ivar, ja kādu mistisku iemeslu dēļ manis rakstīto mēdzat lasīt! Toreiz maisiņi vēl nebija visas pasaules lielākais bieds. Tas bija vairāk nekā pirms 20 gadiem, bet tos tagad atceros kā izklaidējošus mirkļus. Galvenais bija atnest mājās atpakaļ diega spolīti, biezums Nr.40. Vēl maisiņus taču varēja izmantot (arī piesietus diegā), lai kaut ko nosūtītu vai saņemtu pa logu no apakšējā stāva kaimiņienes - čau, Santa!

Šī stāsta galvenie tēli ir pavisam parasti zēni, kuri sušķējas, dažreiz ir nekārtīgi, izdomā sev kopīgas nodarbes, kas ne vienmēr ir vecākiem tīkamas. Viņi nav nekādi supervaroņi, kas palīdz arī lasītājam saprast, ka ikviens var kaut ko darīt tīrākas pasaules labā - ne tikai šķirot atkritumus, bet arī domāt par lietu atkārtotu izmantošanu vai lietderīgu lēmumu par kaut kā neizmantošanu vispār. Pēdējā laikā tie ir īpaši aktuāli temati, kas grozās gan influenceru instagram kontos, gan blogos un nopietnās konferencēs. Šī grāmata nedaudz parāda arī Čiekurkalna burvību, jauktu ģimeni, kurā ir gan savs, gan pieņemts radu bērns, un skar arī mūžīgās vecāku aizņemtības tematu, kā to redz caur bērna acīm. Un, protams, šajā īsajā tekstā neiztikt arī bez mammas pārdomām par audzināšanas jautājumiem, jo arī tā ir daļa no vecāka ikdienas - šaubas par sevi un saviem darbiem bērnu disciplinēšanas jomā.

Bet vispār uz visas pieaugušo cilvēku mūžīgās aizņemtības un aizmiršanās fona, paskatoties uz pasauli no zemāka līmeņa, jāsecina, ka bērni ir daudz apzinīgāki par pieaugušajiem. Ne velti blogos un instagram aktīvās mammas mēdz skandēt, ka bērni ir šajā pasaulē, lai mēs no viņiem mācītos. Mācītos ne tikai sevis pieņemšanu un nedaudz lēnāku dzīvi (jo mazas kājiņas neskrien tik ātri kā lielas un vēl nedaudz neveiklās rociņas vēl nedara tik ātri kā lielie, pie visa pieradušie pirksti), bet arī apzinīgāku būšanu mirklī, neaizmirstot, ka mirklis nav mūžīgs. Arī grāmatas oficiālajos atklāšanas svētkos bija redzams, ka bērni ir ļoti apzinīgi, ieinteresēti un aizrautīgi. Beziepakojuma veikala pārstāve nedaudz pastāstīja par bez iepakojuma dzīvi un savu pieredzi atkritumu mazināšanā/pārstrādē, pēc kā sekojošā viktorīna aizrāva ne tikai mazos, bet arī lielos klausītājus. Tikai pēc pāris pirmajiem jautājumiem es pati spēju saņemt sevi rokās un nekliegt līdzi bērniem atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, jo tas taču nebūtu godīgi pret bērniem.

"- Atceries, ko opis stāstīja par to skapi? - Klāvs vaicāja Intaram. - Nav jau svarīgi, vai esi maisiņš vai skapis. Svarīgi, lai par tevi rūpējas. Un , kad lieta ir godam nokalpojusi, nostrādājusi, nodilusi vai sabojājusies, tikai tad tā nonāk atkritumu tvertnē.

- Jā, tikai problēma, ka cilvēki nerūpējas par lietām, kas maz maksā, - maisiņš piebilda. - Kur nu vēl, ja tās neko nemaksā."

Es noteikti varu iedomāties šādu ilgtermiņa videi draudzīgas domāšanas grāmatu sēriju bērniem - plastmasas pudeles piedzīvojumi, lietu otrā dzīve, bezatkritumu Lociņi, sabiedriskais transports un riteņbraukšana zaļākai dzīvei utt.

Un noslēgumā nedaudz vēl par vides saudzēšanu mūsu mājās. Mazā dzīvokļa iespēju robežās šķirojam atkritumus. Mājās mums ir divas miskastes - nešķirojamie un bioloģiskie atkritumi vienā kastē, savukārt tīru plastmasu, skārdu, papīru un stiklu krāmējam atsevišķi maisā. Vēl salīdzinoši nesen mums konteineru laukumā bija atsevišķs konteiners katram šķirojamo atkritumu veidam - papīram, plastmasai un stiklam, tagad atsevišķi jāliek tikai stikls (nu, un nešķirojamie atkritumi zaļajā konteinerā). Man šāda minimālā šķirošana nesagādā īpašas grūtības vai papildus rūpes - tik vien kā līdz konteineru laukumam jāaiznes divi nevis viens maiss un jāpavada pusotra sekunde pie šķirošanas konteineriem, saliekot stikla atkritumus citā kastē. Vēl pieklājīgus, bet apnikušus/vairs nederošus apģērbus var nodot labdarības veikalos, savukārt pavisam bēdīgus tekstilizstrādājumus var aiznest uz dažiem apģērbu veikaliem nodošanai pārstrādei, bet segas un palagus piedāvāt dzīvnieku patversmēm. Ūdens pudele manā rokassomā jau sen ir vairākkārt lietojamā un tikai ārkārtas gadījumos pērku ūdeni veikalā vienreiz lietojamā plastmasas pudelē.

Savukārt, runājot par iepirkšanās ieradumiem, jau vairākus gadus man somā vienmēr ir auduma maisiņš un lielākās iepirkšanās līdzi dodas audumu maisiņu armija. Bet, ja auduma maisiņš nav līdzi, priecē nesen pamanītais, ka dažos veikalos papīra maisi ir lētāki nekā lielie plastmasas maisi. Turklāt gan plastmasas maisus, ja tādi tomēr mājās uzradušies, gan papīra maisus var pēcāk izmantot atkritumu uzkrāšanai. Jā, līdz absolūtam draudzīgumam dabai mums vēl ceļš ejams - vēl neņemam līdzi uz veikaliem savas burciņas un kastītes, kādreiz paņemam arī mazos celofāna maisiņus smērējošiem produktiem, bet man šķiet, ka esam labā sākuma punktā ne tikai savu ģimenes ieradumu ziņā, bet arī tajā ziņā, ka arī veikali kļūst aizvien atvērtāki ilgtermiņā pārdomātam dzīvesveidam un patēriņa ieradumiem. Savā ģimenē neesam iekrituši galējībās, bet minimālo, ikdienā neapgrūtinošo, programmu izpildām jau šobrīd. Mani lielākie sirdsapziņas pārmetumi pašlaik ir par plastmasas salmiņiem, kas pievienoti mazajām saldā piena paciņām un mūsu mājās izmantoti arī smūtijiem. Domāju, ka nākamais dabai draudzīgais solis mūsu mājās varētu būt vairākkārt lietojamo kokteiļu salmiņu iegāde. Tādējādi izvairīsimies no dalības vismaz daļas salmiņu atkritumu radīšanā. 

Kopumā ņemot, gribētos domāt, ka vidējais latvietis ar tradicionālo "maisiņu maisiņiem" un "maisiņu atvilktni" savās mājās jau ir draudzīgāks videi par citu valstu iedzīvotājiem. Ir arī citas norādes, kas liecina, ka "galīgi slikti" ar mūsu sabiedrību šajā jautājumā nav.