Vienkāršs balts vāks ar melnām kontūrām zīmētu vīrieša portretu uz tā. Neko daudz no šāda vāka nevar izspriest, ko sagaidīt. Kad esmu izlasījusi Benedikta Velsa grāmatu "Vientulības gals", varu pateikt, ka sagaidīt var vienkāršu stāstu par vienkāršiem cilvēkiem ar nebūt ne vienkāršiem likteņiem. Tādi dzīves pavērsieni var notikt ar jebkuru no mums. Pēc tā, ka dzīvē ir bijuši tik daudzi krustceļi un iespējas būt citam /212.lpp/, paliek vien jautājums "[..] kas tomēr nebūtu citādi? Kas tevī būtu tas nemainīgais? Tas, kas ikviena dzīvē paliktu tāds pats, lai kādus pavērsienus tā nestu? Vai ir lietas, kas stāv pāri visam?" /213.lpp./
Uz ko ir atbilde: "[..] cilvēks nāk pasaulē, un viņu ietekmē vide, vecāki, likteņa pavērsieni, izglītība un nejauši piedzīvojumi. Un tad viņš it kā pašsaprotami paziņo: "Es esmu tas un tas", ar to domājot tikai savu ārišķo pusi, savu pirmo es. [...] Lai rastu savu īsto es, ir svarīgi pārskatīt visu, kas piedzimstot dots. Kaut ko no tā arī zaudēt, jo bieži vien tikai sāpēs apjēdzam, kas patiesībā esam... Lūzuma brīži ir tie, kuros sevi iepazīst." /213.lpp./
Šo grāmatu lasot, izveidoju īpašu YouTube atskaņošanas sarakstu ar tajā pieminētajām dziesmām, kas man gāja pie sirds. Uzliekam Nick Drake "Pink moon" un aidā, savākt savas pārdomas un lasīšanas laikā veiktās piezīmes vienā sakarīgā tekstā.
"- Tā nemitīgā vienatne mani nobeigs.
- Jā, bet līdzeklis pret vientulību nav kopdzīve ar nejauši sastaptiem cilvēkiem. Pretinde vientulībai ir drošības sajūta." /132.lpp./
Benedikts Velss ir gados salīdzinošo jauns autors, dzimis 1984.gadā Vācijā, Minhenē. "Vientulības gals" ir viņa ceturtā novele, kas turklāt ieguvusi Eiropas Savienības literāro balvu. Šis stāsts izklāstīts caur Žila redzējumu uz viņa paša, brāļa un māsas dzīvi, palikšanu bāreņos un mīlestību mūža garumā pret internātā satikto Alvu. Šis ir daļēji autobiogrāfisks romāns - Velss mācījies internātskolās jau no 6 gadu vecuma, viņa vecāki nevarēja par viņu rūpēties, līdzīgi kā galvenais varonis Žils, arī Velss atteicies no akadēmiskas izglītošanās, lai iztiku pelnītu ar dažādiem darbiem, bet par galveno kaislību izvēloties rakstīšanu. Stāsts ir piesātināts ar viedumu, asprātību, skumjām un mīlestību. Šī grāmata nav no "vieglā gala", arī apraudājos, taču pēc izlasīšanas šī grāmata neatstāj neaptveramu melno caurumu lasītāja dvēselē, jo vispirms tā ir veltījums mīlestībai.
Šo darbu caurvij mūzikas motīvs. Dažādos veidos pie Žila nonāk dažādi skaņdarbi un tieši tāpat kā reālajā dzīvē ar reāliem cilvēkiem, arī literārajiem tēliem mūzika ietonē mirkli. Pārslēdz YouTube uz Elliot Smith "Between the bars". Biju ļoti koncentrējusies uz to, ka katra nodaļai ir ne tikai nosaukums, bet arī datējums. Izlasot grāmatu, sapratu, ka patiesībā gada skaitļiem nav nozīmes, tie ir tikai atmiņu un notikušā pieturas punkti, kaut kas, aiz kā aizķerties atmiņām. Pēc "Between the bars" YouTube algoritms man piedāvāja arī José González "Stay Alive", kas lai arī grāmatā nepieminēts, šķita ļoti iederīgs gabals grāmatas mūzikas celiņam.
Pēdējais lidojums, pilnu krūti viens liels elpas malks, Velvet underground "Heroin", un grāmatas pēdējā nodaļa vairs nav datēta, jo ir pārlaicīgais apliecinājums tam, ka lielas sāpes reiz beidzas un dzīve turpinās nenoteikta garuma un virziena takā uz priekšu.
"Laiks nerit lineāri, atmiņas arī ne. Spilgtākās atmiņas vienmēr ir par to, kas emocionāli tuvs. Ziemassvētkos vienmēr ir sajūta, ka iepriekšējie Ziemassvētki bijuši tikai nupat, kaut pagājuši divpadsmit mēneši. Savukārt vasara pirms sešiem mēnešiem, kas īstenībā ir nesenāk, šķiet attālinājusies daudz vairāk. Atmiņas par lietām, kas emocionāli atgādina tagadni, itin kā atnāk pa taisnāko ceļu." /165.lpp./
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru