Vienkāršs balts vāks ar melnām kontūrām zīmētu vīrieša portretu uz tā. Neko daudz no šāda vāka nevar izspriest, ko sagaidīt. Kad esmu izlasījusi Benedikta Velsa grāmatu "Vientulības gals", varu pateikt, ka sagaidīt var vienkāršu stāstu par vienkāršiem cilvēkiem ar nebūt ne vienkāršiem likteņiem. Tādi dzīves pavērsieni var notikt ar jebkuru no mums. Pēc tā, ka dzīvē ir bijuši tik daudzi krustceļi un iespējas būt citam /212.lpp/, paliek vien jautājums "[..] kas tomēr nebūtu citādi? Kas tevī būtu tas nemainīgais? Tas, kas ikviena dzīvē paliktu tāds pats, lai kādus pavērsienus tā nestu? Vai ir lietas, kas stāv pāri visam?" /213.lpp./
Uz ko ir atbilde: "[..] cilvēks nāk pasaulē, un viņu ietekmē vide, vecāki, likteņa pavērsieni, izglītība un nejauši piedzīvojumi. Un tad viņš it kā pašsaprotami paziņo: "Es esmu tas un tas", ar to domājot tikai savu ārišķo pusi, savu pirmo es. [...] Lai rastu savu īsto es, ir svarīgi pārskatīt visu, kas piedzimstot dots. Kaut ko no tā arī zaudēt, jo bieži vien tikai sāpēs apjēdzam, kas patiesībā esam... Lūzuma brīži ir tie, kuros sevi iepazīst." /213.lpp./
