Lauras Vinogradovas grāmatas "izelpas. Stāsti" man midžinājās gar acīm sociālajos tīklos labu laiku līdz sapratu, ka mani uzrunā gaisīgais vāka noformējums, izlasīju anotāciju un nolēmu dot stāstiem iespēju uzrunāt mani. Izrādījās, ka esmu palūgusi izdevniecībai grāmatu izlasīšanai tieši dienu pirms tās atklāšanas pasākuma un tiku uzaicināta arī uz šīm mazajām svinībām. Šī ir Lauras Vinogradovas otrā grāmata. Pirmā grāmata bija bērniem paredzētā "Snīpulītis no Snīpuļciema", par kuru arī rakstīšu blogā. Tā stāstu atklāšanas svētkos pie viena tika tik ļoti labi noreklamēta, ka nespēju turēties pretī un stiepu mājas arī Snīpulīti.
Stāstu krājuma atklāšanas pasākumā Laura Vinogradova nolasīja fragmentu no "kailie koki" un turpmāk šī grāmata, uzrakstītie burti un teikumi, manā galvā skanēja autores balsī un izteiksmes veidā. Tā arī izrāvu visu cauri vienā elpas vilcienā, ieelpā un izelpā - 8 stāsti, 111 lappuses. Visi stāsti ar lasītāju runā pirmajā personā un šķiet kā autores pašas piedzīvoti pirms uzrakstīšanas jeb izelpošanas no sevis. Tomēr, savelkot visu kopā, saprotams taču, ka tas viss nevar notikt ar vienu cilvēku. Tā, manuprāt, ir liela meistarība, ja rakstnieks stāsta īsajā formātā spēj lasītājam likt līdzpārdzīvot stāsta varoņiem, turklāt stāsta ēdējos teikumus pagriežot gluži negaidītā virzienā. Tu lasi, lasi un neredzi to straujo ceļa pagriezienu, aiz kura paveras pavisam cits skats uz jau nobraukto ceļu. Stāstu "kārlis" es jau agrāk biju lasījusi (neatceros gan kur), taču tagad, zinot, kā izskatās autors, izlasīju otro reizi pavisam citādu skatu uz to.
Lai arī īsti negribas, bet nevilšus tomēr sanāk salīdzināt pēdējā laikā lasīto divu autoru sieviešu darbus - Ingas Gailes "Piena ceļi" un Lauras Vinogradovas "izelpas. Stāsti". Ja Inga Gaile šķietami lidinās kaut kur poētismā un fantāzijās, dzīvojot kaut kur paralēlā realitātē, tad Laura Vinogradova staigā pa ielām un iepērkas veikalos tepat starp mums. Aptuveni šādas pēcsajūtas izraisa abu sieviešu pasaulē laistie gara darbi.
Negribu analizēt katru Lauras Vinogradovas stāstu atsevišķi, jo tas var atklāt par tiem pārāk daudz un samaitāt kādam nākotnes lasītājam jaunatklājuma prieku. Vien pateikšu, ka man īpaši patika stāsts "mazās princeses" (jā, stāstu nosaukumi ar mazo sākuma burtu), kurā sastājušās vairākas īsākas un garākas etīdes par meitām/meitenēm. Savukārt pie stāsta "pļauka" ļoti raudāju, jo pēdējā laikā vēža netaisnīgi pievārēti vairāki jauni un talantīgi cilvēki. Arī visi stāsti kopumā man patika un ir palikusi patīkami pavadīta laika izjūta.
Jāatzīst, ka stāsti kā žanrs mani ilgu laiku biedēja. Es nevēlējos ķerties klāt šādiem īsās formas darbiem, jo biju dziļi vīlusies šajā rakstnieka izpausmes formā pēc Nila Saksa "Nopietnie nolūki" izlasīšanas. Taču tagad laikam varu teikt, ka man no stāstiem vairs nav bail. Vienīgi dažreiz paliek žēl, ka autors nav izmantojis savu ideju garākas formas prozas darbam un tā tas arī paliks.
IESAKU! Tik jauku grāmatu sen nebiju lasījusi.
AtbildētDzēst