"Mēs bijām ļoti līdzīgi un pat savstarpēji aizstājami. Gandrīz jebkurš ieslodzītais derēja apsarga lomai. Gandrīz jebkurš uzraugs bija pelnījis cietumu."
Grāmatu klubiņa mēneša temats bija krievu rakstnieku darbu lasīšana. Parakos savā lasāmo grāmatu tornī un atradu tur Sergeja Dovlatova "Zona". Grāmata izdota ar sērijas emblēmu "Lēģeru literatūras klasika", taču pagaidām ir vienīgā grāmata un ceru, ka izdevniecība "Latvijas Mediji" turpinās šo sēriju. Savulaik nopirkt šo grāmatu mani pamudināja tieši apakšvirsraksts "Cietuma uzrauga piezīmes", jo daudz it kā bija lasīts no ieslodzīto puses, bet it nemaz no viņu uzraugu viedokļa raugoties. Savukārt pēc nopirkšanas ar steigu izlasīt mani laikam kavēja pelēcīgais un šķietami garlaicīgais grāmatas noformējums. Tas liek domāt par sausiem gada skaitļiem, atskaites veida atstāstu, dokumentālu teksta sausumu. Taču maldīgi. Aiz pelēcīgā noformējuma ir maz skaitļu un daudz vides un cilvēku aprakstu.
Izlasījusi grāmatu, secinu, ka uz grāmatas vāka liktais citāts, kas ir arī šī ieraksta sākumā, ir ļoti atbilstošs iekšā lasāmajam. Cietumnieks no sava uzrauga bieži vien atšķīrās tikai ar to, ka viņam nebija šaujamieroča.
