otrdiena, 2019. gada 24. septembris

Ēriks Kūlis "Saulesbrāļi"

Kas kait nedzīvot brīvam putnam pasaulē? Ja nu vien kauslīgi pusaudži, teritoriju aizstāvoši gulbji, ziemā neapkurināmas pamestas telpas, jauni likumi ar aizliegumiem metāla uzpircējiem pieņemt kanalizācijas aku vākus un sievietes, kas grib apgriezt brīviem putniem spārnus. Ja kāre palasīt par kaut ko, kas katru dienu notiek paralēli tavai nosacīti sakārtotajai un ērtajai dzīvei, vari ielūkoties elektroniskajā bibliotēkā 3td.lv pieejamajā Ērika Kūļa garstāstā "Saulesbrāļi". Šajā grāmatā kolorītie tēli ir ļoti dzīvi, regulāram sabiedriskā transporta izmantotājam vai centrālās bibliotēkas lasītājam gluži vai personīgi atpazīstami, ne tikai lasītāja acīm saskatāmi, bet, šķiet, pat ar nāsi sajūtami. Ērika Kūļa saulesbrāļi dzīvo sabiedrības vairākumam nepieņemamu dzīvi, maitā gaisu un izmanto tos labumus, kas vairumam pienākas tikai no sava ienākuma maksājot bargus nodokļus un pat tad, ne vienmēr labticīgiem strādājošajiem tas viss pieejams, lai kā gribētos. 

Šis tēlu dzīvīgums nemaz nepārsteidz, jo kādās intervijā autors atklāj, ka raksta par to, kas sāp, silda sirdi vai nāk no sirds un nav nemaz tik viegli uzklausīt bomzi. Acīmredzot šai grāmatai Kūlis uzklausījis ne vienu vien bezpajumtnieku un saulesbrāli. Zenons, Zeni vai (brīžiem) Žeņa ir cilvēks, kura galvenās rūpes ir sagādāt sev kaut ko reibinošu iedzeramu, uzēdamu un kur pārnakšņot. Turklāt prioritātes Zenonam ir tieši uzskaitītajā secībā un ne otrādāk. Vispār Zenons šķiet nevienu mirkli nav pilnīgi skaidrā, jo 150 grami pašdzītā jau nemaz neskaitās kā dzeršana. Lai arī brīžiem sāku dusmoties par to, ka odekolons, ļerga, alus vai jebkas cits reibinoši grādīgs tiek lietots ikkatrā lapā, kaut kā noriju to pretīguma un dusmu kamolu un samierinājos - reālisms taču! Zenonam nekas īsti nepieder, bet ir daži atsperšanās punkti ikdienas uzturēšanai ciešamā kvalitātē un tas jau laikam ir galvenais. Ir taču cilvēki, kuri īpaši piemaksā par šāda dzīvesveida izbaudīšanu kādu laiku un bomži vispār ir pirmie zeroveisteri vēl pirms tas bija moderni. Protams, ka šajā stāstā nav tikai par dienišķās iztikas meklējumiem visdažādākajos (parasti gan pretlikumīgos veidos), bet uzrodas arī krimināla intriga un pat mīlas līnija ir ievērota! Un nobeigums tāds negaidīts sanācis, stipri negaidīts. 

Lai arī Ērika Kūļa garstāsts “Saulesbrāļi” noslēdz idejisko triloģiju, kurā ietilpst romāni “Vecīt, bez komentāriem...” un “Atsaldētais”, "Sauelsbrāļus" var lasīt kā atsevišķu darbu. Spriežot pēc pārējo grāmatu anotācijām, tēli ir pilnīgi citi un notikumi arī nekādi nav turpinājums iepriekšējās grāmatās aprakstītajam. No teksta formas viedokļa interesanti ir tas, ka tēlu dialogi nav noformēti man ierastajā veidā, bet gan saplūst ar pārējo tekstu, tāpēc brīžiem apjūku - kas ir kāda tēla sacītais un kas bijušas Zenona paša neizteiktās pārdomas. Kaut kā gluži nejauši bija pēdējā laikā sanācis arī paprātot un parunāt ar citiem cilvēkiem - vai tikai tā saucamie bomži (kuri paši izvēlējušies šādu dzīves veidu)nav laimīgākie sabiedrības pārstāvji?

Kopumā ļoti izklaidējošs, bet brīžiem arī skumjš, stāsts par cilvēkiem mums apkārt. Arī par izvēlēm, likumsakarībām un nejaušībām grāmatā ir, bet tas jau būtu filozofisks ieskrējiens tematā. Visai detalizēti ieskicēti arī daži veidi, kā cilvēki vispār kļūst par bezpajumtniekiem, kādus dzīves ceļus viņi iet un ko pieredz līdz nonāk dzīvē uz ielas. Tieši tāpēc, ka kaut kas tāds iepriekš jau bija lasīts arī ziņās, ne tikai daiļliteratūrā, ticamība aprakstītajām situācijām bija augstāka un tēli šķita tuvāki patiesībai, nevis tikai kaut kur autora fantāzijā izdomāti.




Nav komentāru:

Komentāra publicēšana