trešdiena, 2019. gada 18. septembris

Toms Kreicbergs "Lopu ekspresis"

Esi aizmirsis mājās lielo, smago papīra grāmatu vai vienkārši nav gribējies stūķēt lasāmvielu mazajā rokassomā? Nav nekādu problēmu - atver elektronisko bibliotēku 3td.lv un izvēlies lasāmvielu pēc vēlmēm un interesēm. Jāpaspēj tik izlasīt divreiz divu nedēļu termiņā. Tā man ar paspēšanu bija jāizlasa Toma Kreicberga "Lopu ekspresis". Izlasījusi jaunāko Kreicberga romānu "Havanas kaķu karalis", kādā "nepaņēmu līdzi grāmatu" reizē nospriedu, ka jāizlasa arī autora pirmais romāns.

Šis romāns ar tā saturu un arī nosaukumu ir kā vienots apzīmējums diviem dažādiem laikiem un šķietami dažādiem notikumu foniem (un arī pašiem notikumiem, protams), taču patiesībā atklājas, ka vilcienā cilvēki ir braukuši tiklab uz Sibīriju, cik turpina neizkāpt no neviena neapsargātā vagona arī mūsdienās. "Lopu ekspresis" ir stāsts par diviem laikiem un divām pasaulēm visdažādākajos apsektos. Viena stāsta norises laiks un vide ir Latvija 20. gadsimta pirmajā pusē - Ulmaņlaiki, valsts okupācija, deportācijas, bailes, karš un nabadzība.  Savukārt otra vide un laiks ir Ņujorka 21. gadsimtā. Šajā pasaulē ir Volstrītas bankas, nauda, daudzsološa, spoža dzīve.

"Mēs vienmēr esam katrs savā dimensijā un nedz varam kādu citu sasniegt, nedz paši tikt sasniegti. Mēs to nemanām, bet tā ir."


Lai arī grāmatas "Lopu ekspresis" vāks mudina domāt, ka tas būs vēl viens romāns par Sibīriju, izsūtītajiem, sāpēm, Latvijas zaudēšanu, šajā grāmatā ir daudz vairāk. Lielāka uzmanība tiek veltīta Volstrītai, akciju tirgiem, bankām, finanšu krīzei un vilciena kustība pa sliedēm ir tikai simbols, fons autora izpratnei par to, kas dzīvē ir svarīgi. Nezinu, vai tā patiešām ir, bet šķiet, ka Kreicbergs ar šo rakstu darbu ir meklējis sevi, mēģinājis skaidrot savu pieredzi sev pašam, vienlaikus pucējot savu rakstību garāka apjoma darbā. Spriežot pēc internetā pieejamās informācijas par autoru, viņš romānā ielicis daudz no savas pieredzes, no katras drusciņas, kas viņam bijusi - Padomju paneļmājas pelēkais dzīvoklis un ziemas Rīga, studijas ASV un iederēšanās koncepts, Kubas pieredze caur vienu no stāsta personāžiem, komunisms, sociālisms un kapitālisms, matemātika un aktiermeistarība, vienlaikus cenšoties kaut ar pāris rindkopām pieķerties sociāli sabiedriskiem jautājumiem tepat Latvijā, piemēram, aizspriedumi pret krievu izcelsmes cilvēkiem, bailes no atkārtotas okupācijas, pilsonības un nepilsoņu jautājums.

Lasītājs tiek pārmaiņus iesūtīts gan pagātnē, gan nosacītā tagadnē, skaidri atdalot stāstījumus, bet vienlaikus saglabājot to vienotību, kas, manuprāt sanācis gluži labi. Interesantākā man šķita tā stāsta daļa, kas veltīta Ņujorkai un Volstrītas banku pasaulei, jo saprotamā un aizraujošā veidā bija uzrakstīts man iepriekš nezināmais. Savukārt galvenā tēla vecmāmiņas Lauras brauciens un pieredze izsūtījumā šķita jau daudzkārt lasīta - izsūtītāji, kas iesaka līdzi ņemt ziemas mēteļus, ģimenes izšķiršana, smirdoņa un atejas caurums grīdā vagona stūrī, zaudētas cerības par atgriešanos un izmisušas mātes, kas vēl vilcienā pašas atņem dzīvību saviem bērniem. Tas it kā šķiet daudzreiz dzirdēts, kā citur aizgūts, tomēr laikam jau pārmest Kreicbergam neko nevar, jo tādu stāstu bija daudz un tie bija bezgala līdzīgi cits citam. Vienlaikus šķiet, ka autors ir meklējis kādu izlīdzinājumu tautas piedzīvotajām sāpēm un mocībām, samierināšanos ar vēstures notikumiem, izlīgumu ar ienaidnieku, raugoties uz notikumiem kā uz braucienu vilcienā:

"Tomēr vairumā krievu, viņu sarauktajās pierēs un aizkaitinātajās balstīs, viņa atpazina pati sevi. Arī viņi brauca vilcienā, kuru paši nevadīja. Vai Laura varēja kaut ko pārmest šai pūcīgajai kasierei? Visticamāk, viņa tikai izmantoja vienīgo varu, kas tai dzīvē piederēja."

Un arī mūsdienās mēs aizvien braucam vilcienos kā toreiz izsūtītie uz Sibīriju. Tikai mūsu vilcieni ir galvā, nevis fiziski uz sliedēm:

"Dženija varbūt nekontrolēja savu likteni, bet bija nepareizi par viņu domāt kā par šī konkrētā vilciena pasažieri. Viņa, Pēteris, Haime, Haizivjģīmis un tūkstoši citu Volstrītā bija konduktori, biļešu kontrolieri, varbūt pat saldējuma pārdevēji, kas klīda no vagona uz vagonu, meklēdami izdevīgu darījumu. Pasažieri bija visi pārējie. Māte, kas bija paņēmusi aizdevumu, jo banka bija viņu pārliecinājusi, ka tā var atļauties māju. Visas pasaules nodokļu maksātāji, kas gadu no gada gadu desmitiem ilgi finansēja nebeidzamus banku problēmu izpirkumus. Skolotāji un celtnieki, maiznieki un frizieri, šoferi un paklāju pārdevēji, kas zaudēja darbu, jo ekonomika sabruka kārtējā finanšu burbuļa dēļ. Vairums no viņiem ienīda šo vilcienu. Daudzi zināja, ka pie durvīm nav sargu, tomēr tik un tā palika vagonā. Daži tāpēc, ka neredzēja ceļu mežonīgajos džungļos tur ārā. Tomēr vairums palika savā vietā tāpēc, ka ticēja: pastāv kāds ceļa mērķis. Tāpat kā tam ticēja Dženija. Kāds viņiem bija pārdevis labo vēsti par mērķa eksistenci. Bet patiesībā bija tikai ceļojums. Cauri tumsai grabēdami traucās veci, sarūsējuši vagoni. Un miljards seju, piespiedušās pie netīriem lodziņiem, priekšā redzēja tikai sliedes."

Kopsavilkumam: šī grāmata ir izlasāma raitā tempā, ja tai pieķeras, ir labs sākums, kulminācija un atrisinājums. Ir aizraujošas vietas un pārdomas, bet ir arī teksta fragmenti, kas šķiet mazliet pievilkti aiz ausīm, kā meklējot īstos vārdus un teikumu salikumus. Rezultāts iekšiņā ir pat ļoti lasāms, bet āriņa gan šķiet tāda manipulatīvi mānīga.


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana