Mezopotāmiju jeb Divupi - reģionu mūsdienu Irākas teritorijā starp Tigras un Eifratas upēm - mēdz saukt par civilizācijas šūpuli. Serhija Žadana (Сергій Жадан) Mezopotāmija jeb Ukrainas pilsēta (Žadana dzimtā Harkiva varētu būt literārais prototips) pakalnos starp divu upju ielejām nav nekāds civilizācijas šūpulis. Tā drīzāk šķiet kā visu nelaimju auklētāja - kautiņi, nāve, parādi, nelaimīgas iemīlēšanās un neizveidojušās attiecības. Taču tas ir tikai šķitums. Caur deviņu dažādu vecumu vīriešu stāstiem un biogrāfijām, pagātni, tagadni un nenosakāmu nākotni atklājas vāji nosakāms laiks kaut kad starp 20.gadsimta astoņdesmitajiem gadiem un mūsdienām, šo vīriešu cilvēcība, vājums, spēks, pārdomas, varēšana un nespēja.
"Līdz trīsdesmit gadu vecumam viņš bija iemācījies priecāties par aizritošo laiku un nenožēlot, ka tas aizrit tik ātri. Viņa paradumi sen bija izstrādājušies, nemiers uzsūcies, atkarības ieguvušas skaidras aprises. Vasarā sevišķi skaudri gribējās neaizmigt, noglabājot sevī visas pasaules tumsas netveramību un acumirklīgumu." /103.-104.lpp./
Katrs no deviņiem stāstiem ir īsāka vai garāka epizode konkrētā vīrieša dzīvē, notikumu mezgls, katram, ir arī pagātne un pieredze, kas aizvedusi līdz aprakstītajam dzīves fragmentam. Visu stāstu vienojošais elements ir mīlestība pret kādu sievieti, bet man negribētos teikt, ka mīlestība ir viss šīs grāmatas vadmotīvs. Tā drīzāk būs dzīve, kas šos tēlus kustina. Visi deviņi vīrieši it kā dzīvo savu dzīvi šajā vienā laiktelpā, katrs savā kastītē, taču ik pa laikam arī paskrien garām cita stāstā, līdz visi gluži kā pie svētā vakarēdiena satiekas ar vēzi slimā Lukas dzimšanas dienas svinēšanas un atvadu stāstā. Šajos stāstos ir par nāvi, apglabāšanu, mīlestību, sāpēm, cerībām, erotiku, tukšumu un pārpilnību visdažādākajos aspektos. Brīžiem gan radās doma, ka tēli neattīstās, tie grozās visu laiku ap vienu un to pašu - savu asi, nemainot trajektoriju. Taču šīs domas pati arī noraidīju - ne vienmēr vajadzīga kāda milzīga tēla transformācija stāsta gaitā. Tas ir pārsteidzoši ietilpīgs darbs, kas bieži manas domas aizvilināja kaut kur citur, bieži aizklīdu prom no tikko izlasītajiem teikumiem. Pārsteidzoši tas ir tāpēc, ka "Mezopotāmija" gluži nav filozofijas vai psiholoģijas grāmata, kur tikko izlasītais kārtīgi jāpārdomā, bet gan romāns, kurā lasītājam jādzīvo līdzi tēliem.
"Šajā dzīvē jau nekas netiek dots tāpat vien, par visu ir jāmaksā. Un, maksādami par saldu mīlestību, mēs allaž saņemam tikai pēdas ūdenī, tikai pa seju izsmērētu gaišzilu krāsu. Un, apraudādami mīlestību, - viņu uzreiz atbalstīja otrā, - mēs ar pateicību maksājam visiem pastniekiem, kuri mums nenes sliktas ziņas. Par visu ir jāmaksā, ik vakaru un ik nakti, un mūsu asaras ir tikai gaisa zilgme, gaiši zilās pēdas ūdenī, mūsu prieka zelts, mūsu klusēšanas sudrabs. " /109.lpp./
Grāmatai ir divas daļas - jau pieminētie deviņi "Stāsti un biogrāfijas" un "Precizējumi un vispārinājumi" dzejas formā, kas būtībā bez liekvārdības atkārto jau stāstos un biogrāfijās izlasīto. Par dzeju neko nekomentēšu, jo gluži vienkārši neprotu to novērtēt. No stāstiem man vislabāk patika un raitāk lasījās Mario, Jura, Matvija un Boba stāsts. Bobs vispār ir ļoti interesants personāžs, pretrunīgs, dažāds, kā divi cilvēki vienā ādā - uz ASV no Ukrainas atbraucis it kā bezgaumīgs lauķis, prasts un kaut ko īsti nesaprotošs, taču vienlaikus īsajās elektroniskajās vēstulēs uz mājām Bobs izvērš dziļas un filozofiskas domas, piemēram:
"Kā jau jebkurā ģimenē, kas nopūdelējusi savas izredzes mierīgi izšķirties, viņu attiecību pamats bija abpusēja presēšana, tā nu Amālijas tante uzreiz ieslēdza visas krasta ugunis un ņēmās piebeigt nelaimīgo Aleksonkuli, norādot viņam uz pretrunu starp pretenzijām pret dzīvi un sociālo statusu." /204.lpp./
Vai vēl viens piemērs:
"Ja trūkst pietiekami caurspīdīgu mehānismu (..), kuri nodrošina mūsu virzīšanos augšup pa sociālajiem liftiem, tas bieži pievērš mūs principiāli intīmām lietām, ka, piemēram, ģimenes dzīvei, angažētībai baznīcā vai vienkārši ikdienas meditācijai. Lai gan lielākoties viss beidzas ar narkoloģiju." /205.lpp./
Vienlaikus šo domu dziļums šķietami ir kā Žadana šaržs vai ironija par domātājiem, filozofiem, intelektuāļiem.
Lukas stāsts bija lielisks noslēgums, kā kopsavilkums un atkārtots īss apskats par pārējiem jau iepazītajiem vīriešiem. Ar pārējiem stāstiem man lasīšana īsti nevedās, visu laiku kaut kas buksēja un sāka šķist, ka esmu bezcerīgi iestrēgusi un nekādi netieku ārā no šīs Žadana pasaules. Taču tā mēdz būt - lasāmvielā ir interesantāki un mazāk interesanti fragmenti, kuriem gluži vienkārši ir jātiek pāri, lai atkal tiktu pie interesantajiem.
"Mūs nogalina vājums, kuru mēs nēsājam sevī, vājums, kuru mums tik ļoti žēl atmest. Tas saēd mūs no iekšpuses kā vīruss, tas neļauj mums pieņemt pareizos lēmumus, turēties pie tuvajiem cilvēkiem, tas padara mūs par nāviniekiem, kaut arī patiesībā mēs tādi neesam."/147.lpp./
Grāmata kopumā man patika, bet tās dažas lasīšanu iebremzējošās daļas un tas, ka šis darbs man lika piedzīvot nepatīkamu iestrēguma sajūtu, neļauj to atzīt par ļoti labu vai izcilu. Teikšu, ka lasāmviela bija laba, ar interesantu perspektīvu uz vīrieša pasauli, uz laikmetu, ar nelielu filozofisku ievirzi, bet pārlieku neatraujoties no realitātes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru