Patrika Gagni, "Sociopāte. Memuāri"

Nebīstieties ne nieka! Kapteinei Apātijai ir vienalga!

Patrika Gagni (Patric Gagne, Ph.D.) autobiogrāfiskajā grāmatā “Sociopāte. Memuāri” (Sociopath: A memoir) pauž tieši šādu biedējošu lozungu. Kā lai nebīstas no kāda, kuram ir pilnīgi vienalga par to, vai tu bīsties vai ne, par to, vai tev sāpēs fiziski, vai būsi sarūgtināts? Vienaldzība, nejūtība, apātija IR biedējoša!

Jau ievadā autore noskaņo lasītāju uz to, kas viņa ir, kā viņa sevi redz pati:

“Virspusēji es līdzinos tipiskai vidusmēra amerikānietei. Sociālie tīkli apstiprina, ka esmu laimīga mamma un mīloša partnere, kuras ieraksti balansē uz narcisma robežas. Jūsu draugi mani droši vien raksturotu kā jauku. Bet ziniet ko?

Es nevaru ciest jūsu draugus.

Es esmu mele. Es esmu zagle. Esmu emocionāli sekla. Tikpat kā imūna pret nožēlu un sirdsapziņas ēdām. Esmu ļoti manipulatīva. Man vienalga, ko domā citi. Mani neinteresē morāle. Manus lēmumus neietekmē nekādi noteikumi. Esmu spējīga gandrīz uz visu.” /11. lpp./

Estere Perela „Erotiskā inteliģence. Kā saglabāt vēlmi vienam pēc otra”

Ir neskaitāmi attiecību veidi, un neviens no tiem nav vienīgais pareizais." /22.lpp./

Mani mīļākie literārie darbi vienmēr bijusi vēsturiskā proza, kas ļauj ielūkoties pagātnes stāstos un cilvēku likteņos. Pēdējā laikā esmu daudz lasījusi bērnu grāmatas — tas bija kā atelpa, jo trūka iekšēja resursa domāt dziļāk, analizēt un meklēt savas jūtas par lasāmo. Varētu teikt, ka tagad, pateicoties šim “bērnu literatūras posmam”, esmu uz kādu brīdi ieguvusi spēju ķerties klāt arī tā dēvētajai praktiskajai literatūrai. Darbi, kuros ārsts savieno pacientu stāstus ar savām atziņām un teoriju, man reizēm šķiet līdzīgi vēsturiskajai prozai — tie atklāj cilvēku dzīves nianses, iedziļinās psiholoģijā un ļauj izprast plašākas sabiedrības tēmas, vienlaikus stāstot personiskas un dzīvas pieredzes.

Kad izdevniecība “Aminori” piedāvāja iepazīties ar Esteres Perelas (Esther Perel) darbu “Erotiskā inteliģence. Kā saglabāt vēlmi vienam pēc otra” (Mating in Captivity: Unlocking Erotic Intelligence), uz brīdi apdomājos. Vai man šobrīd ir noskaņojums lasīt populārzinātnisko literatūru? Vai šīs grāmatas tēmas man ir ļoti aktuālas? Droši vien es to neizvēlētos pati, ieraugot grāmatnīcā vai bibliotēkā. Taču to, ka izdevniecība mani uzrunāja, uztvēru kā zīmi. Es, sieviete ar ikdienas rūpēm, diviem maziem bērniem, darbu un daudzām pārdomām, kurās cenšos nepazaudēt arī sevi, visticamāk esmu mērķauditorija. Tāpēc nolēmu dot Perelai vietu savā lasīšanas plānā.

Vita Kalniņa "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē"

Ģimenes psihoterapeites Vitas Kalniņas grāmata "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē" pie manis atnāca, kad manam pirmajam bērnam jau bija divi gadi. Dāvanu ar prieku saņēmu, bet izlasīt tā arī tobrīd vairs nešķita būtiski. Ģimenē ienākot otrajam bērniņam, beidzot atradu laiku arī šai grāmatai. Pirms turpinu ar pārdomām par "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē", atstāšu še sākumā domu, ko paņēmu sev no Vitas Kalniņas lekcijas par to, kāda mamma vēlos būt - nav iespējams radīt tik daudz bērnu, lai vienreiz beidzot ar vienu bērnu VISU izdarītu pareizi. Šī doma palīdz man neiekrist pārāk dziļos pašpārmetumos, kad analizēju savas attiecības ar vecāko dēlu un to, kā kopā veidojāmies un turpinām attīstīties kā ģimene. 

Finns Skorderuds "Nemiers"

"Nekad iepriekš nav tik daudz runāts par to, kā audzināt bērnu, un vienlaikus cilvēki nekad nav jutušies tik bezpalīdzīgi. Modernajā ģimenē par paplašinātās ģimenes locekli kļūst terapeits." /100. lpp./

Norvēģu psihiatrs un psihoterapeits Finns Skorderuds (Finn Skårderud) grāmatu "Nemiers. Ceļojums mūsdienu patībā" (Uro. En reise i det moderne selvet) sarakstīja 1998. gadā, bet latviešu valodā tā izdota 2021. gadā. Latviešu psihoterapeits Nilss Sakss-Konstantinovs grāmatas pēcvārdā, ka nevar būt aktuālāka laika šīs grāmatas izdošanai latviešu valodā par laiku, kad pasaule piedzīvo ne tikai koronovīrusa, bet arī psihiskās veselības pandēmiju. 

"Starp lasīšanu un ceļošanu pastāv acīmredzama radniecība. Literatūra audzina ceļotāju, bet ceļojumi - lasītāju. Lasot cilvēks meklē kaut ko svešu un var atrast svešo arī sevī pašā. /37. lpp./

Elīna Zelčāne "Arī labas mammas drīkst kļūdīties jeb kāpēc teorija ne vienmēr strādā praksē"

"Šī grāmata ir aicinājums pārstāt sevi nepārtraukti nosodīt un uzdrīkstēties būt nevis ļoti, bet pietiekami labai. Pietiekami laba mamma rūpējas par sava bērna vajadzībām, taču viņa mēdz arī kļūdīties. Viņa mēdz būt nogurusi un dusmīga, apmulsusi un izmisusi, tomēr viņai nav vienalga, kas notiek ar bērnu. Būt par pietiekami labu mammu nenozīmē apstāties savā garīgajā attīstībā, bet pieņemt, ka šis process ir lēns un tajā gadās arī "atkritieni"."/8.lpp./

Es nekad neesmu apgalvojusi, ka esmu ideāla mamma, bet vienmēr, kopš esmu mamma, esmu uz to tiekusies. Tomēr dažreiz šķiet, ka jumts brauc prom, ka smadzenes sāk kūpēt un viss ir slikti, ka esmu neizdevusies savā mammas lomā un tāpēc nekam citam arī vairs īsti nav jēgas un gan jau, ka nevienā citā jomā arī īsti izdevusies neesmu. Šajos brīžos es meklēju spēcinājumu un padomu grāmatās. Iepriekšējā bija Hedvigas Montgomerijas "Vecāku maģija". Šoreiz "lielos vilcienos un mazās lokomotīvēs" it kā viss ir kārtībā un mūsu mazās bērna un vecāku krīzes nav īsti aktuālajā posmā, taču acīs viena pēc otras krita vairākas man apkārt ar citiem redzētas redzētas situācijas. Šādā brīdī manā redzeslokā nokļuva latviešu autores Elīnas Zelčānes grāmata "Arī labās mammas drīkst kļūdīties jeb kāpēc teorija ne vienmēr strādā praksē". Pirku šo grāmatu kā dāvanu, bet sanāca, ka ielasījos pati un uzreiz pamanīju vairākus citātus, kas sasaucās ar apkārt redzētajām situācijām.

Elīna Zelčāne ir četru bērnu mamma, geštaltterapeite, filozofe un grāmatas “No perfekcionisma uz mīlestību” autore. Specializējas ģimenes psiholoģijā, sniedz privātas konsultācijas un lasa lekcijas.

Hedviga Montgomerija "Vecāku maģija"

Man patīk un vajag laiku pa laikam ielūkoties grāmatās ar padomiem bērnu audzināšanā. Viena no biežāk pāršķirstāmām ir pirms dažiem gadiem izdotā franču autores Izabellas Filjozas grāmata "Bērns mani neklausa" ar Anukas Dibuā ilustrācijām. Manuprāt, bērna audzināšana, augšana pašam līdzi ar bērnu, nav un nevar būt process, kuru laist pašplūsmā. Ir vieglākas dienas un ir ne tik vieglas dienas un, kad ne tik vieglo dienu kļūst bīstami daudz, meklēju padomu grāmatās. Tajās gūstu atbalstu, mēģinu gūt apstiprinājumu savu rīcību pareizībai vai jaunu perspektīvu uz situāciju, meklēju izskaidrojumu bērna uzvedībai un savām reakcijām uz to. Piekritīsiet, ka bērna audzināšana ir darbs, kas prasa iedziļināšanos ne tikai bērnā, bet arī sevī? Bērns vecāku dzīves virskārtā iznes to, kas šķiet bijis nesvarīgs un paslēpts dziļi zemapziņā, jo mēs paši esam vistrāpīgākais piemērs savam bērnam. Ir jāvēro, jāklausās, jādomā. Nevar tā "šļūkt pa virsu" un cerēt, ka gan jau tas cilvēks pats kaut kā izdosies.

Lūk, jaunākais atklājums man ir norvēģu psiholoģes Hedvigas Montgomerijas grāmata "Vecāku maģija". Šajā grāmatā ir septiņi vienkārši soļi veiksmīgai bērnu audzināšanai, bet tas nav gluži vienkāršs darbību uzskaitījums. Tas ir ģimeņu psiholoģes vairāk nekā 20 darba gadu zināšanu un pieredzes apkopojums. Turklāt autore pati ir māte, kura nebaidās atzīt, ka ir savā dzīvē arī kādreiz kļūdījusies. 

"Ir iespējams labāk izprast savu bērnu un saredzēt viņu tādu, kāds tas ir, Ir iespējams arī pašam sevi saredzēt tādu, kāds esi, ar saviem pieaugšanas ceļiem un pagātni. Mana iecere, rakstot šo grāmatu, ir palīdzēt vecākiem saglabāt kontroli un pārvarēt sarežģītas situācijas, kuras neizbēgami radīsies. Lūk, tā ir vecāku maģija." /8.lpp./

Zane Zuste, Diāna Zande "Tarakāni manā galvā"

Es pat īsti nezinu, ko gaidīju no Zanes Zustas un Diānas Zandes grāmatas "Tarakāni manā galvā". Tas, ka "tarakāni" manā (un mums ikvienam) galvā ir, bija jau skaidrs. Tas, ka tikai grāmata nevar palīdzēt tikt ar savām problēmām galā, arī tā kā būtu skaidrs. Laikam jau meklēju vieglu un ātru izklaidi, ko zināmā mērā arī ieguvu. Protams, arī vairākus pārdomu graudus izsijāt varēju un ar tiem padalīšos arī blogā. Grāmata veidota no vairāku sieviešu stāstiem, ko, iedvesmojoties no reāliem notikumiem, veidojusi žurnāliste Zane Zusta. Savukārt psiholoģe un psihoterapeite Diāna Zande katram stāstam raksta atbildi vēstules formā. Katru no 15 stāstiem lasīšanas gaitā īsi konspektēju, piefiksējot arī, manuprāt, svarīgāko mācību no atbildes. Būtiski atcerēties jau priekšvārdā rakstīto, ka šīs vēstules nevajag uzskatīt par pilnvērtīgu terapijas aizstājēju (ja tāda lasītājam patiešām nepieciešama). Šīs vēstules ir skats uz cilvēku tikai no pāris īsām etīdēm, pāris fragmentiem, bet psihoterapija ir process, kurā ar cilvēku tā teikt "rok dziļāk" un pa mezgliņam atšķetina to lielo problēmu kamolu, kas cilvēkā savijies.

Skaidrs ir viens, ka ar "tarakāniem" un to padzīšanu vai vismaz sadzīšanu rāmai dzīvei aplociņā ir jāstrādā, jāstrādā un vēlreiz jāstrādā un tas darbs nekad neapstājas. Šī padzīšana nav konstanta. Vienu brīdi cilvēks spēj ļauties plūdumam, par savu problēmu piedomājot un kontrolējot savus "tarakānus", bet jau nākamajā mirklī noraujas, kontrole zūd un "tarakāns", bungas sizdams un taures pūšot, gavilējot iesoļo smadzeņu centrā. Un tā ir visu laiku - kad šķiet, ka esi savācies, savaldījis savus prusakus, viss ir labi un esi harmonijā, bums un nokrīti uz pakaļas, pabaro tarakānus, lai pašaustot sevi par īso vājuma mirkli, celtos un mēģinātu atkal, un atkal, un atkal...

Mets Heigs "Iemesli dzīvot tālāk"

Apgāda Zvaigzne ABC mājas lapā manu skatu piesaistīja lakonisks grāmatas vāciņš. Balts fons, cilvēciņš bez sejas vaibstiem stāv kraujas malā, autors Mets Heigs, nosaukums "Iemesli dzīvot tālāk". Kurš gan no mums nav stāvējis iedomātas vai pat īstas kraujas malā un domājis, kā lai tālāk dzīvo? Patiesībā vēl svarīgāks šajā situācijā cilvēkam ir jautājums "kāpēc?". Pārsteigums mani sagaidīja, kad savās rokās saņēmu mazu, palielākas kabatas formāta grāmatiņu, kaut kā zemapziņā bija šķitis, ka pašpalīdzības grāmatas cenšas izmēra ziņā no citām neatšķirties, lai arī plauktā tās iekļautos kopējā ainā.

Tev ir meningīts? Saņemies un tiec tam pāri!

Henriks Fekseuss "Māksla lasīt domas"

Lasīt domas ir vienkārši. Lasīt domas var visi. Vēl trakāk - visi to arī dara. Tikai paši to neapzinās. Šādi saka zviedru komunikācijas un mentālo tehniku speciālists Henriks Fekseuss. Un ne velti, jo patiesā komunikācija starp cilvēkiem notiek bez vārdiem. Vārdos izteiktais veido mazāk par desmit procentiem no kopējās informācijas. Pārējo pauž stāja, intonācija, gaita, skatiens un žesti, atklājot otras personas patiesās izjūtas un domas. Turklāt tās ļoti bieži atšķiras no vārdos izteiktajām. Henrika Fekseusa darbs "Māksla lasīt domas" kādu var biedēt, kādu iepriecināt vai saniknot. Tomēr tas viss taču ir tik dabīgi, ja savu komunikāciju neanalizējam.