"Šī grāmata ir aicinājums pārstāt sevi nepārtraukti nosodīt un uzdrīkstēties būt nevis ļoti, bet pietiekami labai. Pietiekami laba mamma rūpējas par sava bērna vajadzībām, taču viņa mēdz arī kļūdīties. Viņa mēdz būt nogurusi un dusmīga, apmulsusi un izmisusi, tomēr viņai nav vienalga, kas notiek ar bērnu. Būt par pietiekami labu mammu nenozīmē apstāties savā garīgajā attīstībā, bet pieņemt, ka šis process ir lēns un tajā gadās arī "atkritieni"."/8.lpp./
Es nekad neesmu apgalvojusi, ka esmu ideāla mamma, bet vienmēr, kopš esmu mamma, esmu uz to tiekusies. Tomēr dažreiz šķiet, ka jumts brauc prom, ka smadzenes sāk kūpēt un viss ir slikti, ka esmu neizdevusies savā mammas lomā un tāpēc nekam citam arī vairs īsti nav jēgas un gan jau, ka nevienā citā jomā arī īsti izdevusies neesmu. Šajos brīžos es meklēju spēcinājumu un padomu grāmatās. Iepriekšējā bija Hedvigas Montgomerijas "Vecāku maģija". Šoreiz "lielos vilcienos un mazās lokomotīvēs" it kā viss ir kārtībā un mūsu mazās bērna un vecāku krīzes nav īsti aktuālajā posmā, taču acīs viena pēc otras krita vairākas man apkārt ar citiem redzētas redzētas situācijas. Šādā brīdī manā redzeslokā nokļuva latviešu autores Elīnas Zelčānes grāmata "Arī labās mammas drīkst kļūdīties jeb kāpēc teorija ne vienmēr strādā praksē". Pirku šo grāmatu kā dāvanu, bet sanāca, ka ielasījos pati un uzreiz pamanīju vairākus citātus, kas sasaucās ar apkārt redzētajām situācijām.
Elīna Zelčāne ir četru bērnu mamma, geštaltterapeite, filozofe un grāmatas “No perfekcionisma uz mīlestību” autore. Specializējas ģimenes psiholoģijā, sniedz privātas konsultācijas un lasa lekcijas.
