Elīna Zelčāne "Arī labas mammas drīkst kļūdīties jeb kāpēc teorija ne vienmēr strādā praksē"

"Šī grāmata ir aicinājums pārstāt sevi nepārtraukti nosodīt un uzdrīkstēties būt nevis ļoti, bet pietiekami labai. Pietiekami laba mamma rūpējas par sava bērna vajadzībām, taču viņa mēdz arī kļūdīties. Viņa mēdz būt nogurusi un dusmīga, apmulsusi un izmisusi, tomēr viņai nav vienalga, kas notiek ar bērnu. Būt par pietiekami labu mammu nenozīmē apstāties savā garīgajā attīstībā, bet pieņemt, ka šis process ir lēns un tajā gadās arī "atkritieni"."/8.lpp./

Es nekad neesmu apgalvojusi, ka esmu ideāla mamma, bet vienmēr, kopš esmu mamma, esmu uz to tiekusies. Tomēr dažreiz šķiet, ka jumts brauc prom, ka smadzenes sāk kūpēt un viss ir slikti, ka esmu neizdevusies savā mammas lomā un tāpēc nekam citam arī vairs īsti nav jēgas un gan jau, ka nevienā citā jomā arī īsti izdevusies neesmu. Šajos brīžos es meklēju spēcinājumu un padomu grāmatās. Iepriekšējā bija Hedvigas Montgomerijas "Vecāku maģija". Šoreiz "lielos vilcienos un mazās lokomotīvēs" it kā viss ir kārtībā un mūsu mazās bērna un vecāku krīzes nav īsti aktuālajā posmā, taču acīs viena pēc otras krita vairākas man apkārt ar citiem redzētas redzētas situācijas. Šādā brīdī manā redzeslokā nokļuva latviešu autores Elīnas Zelčānes grāmata "Arī labās mammas drīkst kļūdīties jeb kāpēc teorija ne vienmēr strādā praksē". Pirku šo grāmatu kā dāvanu, bet sanāca, ka ielasījos pati un uzreiz pamanīju vairākus citātus, kas sasaucās ar apkārt redzētajām situācijām.

Elīna Zelčāne ir četru bērnu mamma, geštaltterapeite, filozofe un grāmatas “No perfekcionisma uz mīlestību” autore. Specializējas ģimenes psiholoģijā, sniedz privātas konsultācijas un lasa lekcijas.

"Arī vislabākās mammas kļūdās. Turklāt tas, kas šobrīd šķiet kā kļūda, tobrīd bija labākā iespējamā rīcība. Ja to pieņemam, tad no kļūdām varam mācīties arī bez vainas apziņas, uztverot tās, nevis kā bedres, kurās iekrītam, bet kā kāpnes ceļā uz attīstību." /26.lpp./

Grāmata sadalīta četrās nodaļās:

1.nodaļa. Starp vēlamo un esošo.
2.nodaļa. Pirmie soļi mammas lomā.
3.nodaļa. Aug buciņš, aug radziņi.
4.nodaļa. Sadzīvot ar sevi

"Nezinu, vai tas ir kāds īpašs latviešu gēns vai kolektīvajā zemapziņā iesēdusies apspiestības pieredze, taču ir skaidrs, ka liela daļa Latvijas sieviešu sirgst ar nepamatotu vainas sajūtu un mazvērtības kompleksiem. Un, lai to kompensētu, ļoti cenšas sevi pierādīt." /13.lpp./

Visā grāmatā liels uzsvars likts uz pašas pieredzi, pašas metodēm, kas balstītas arī psiholoģijas un pedagoģijas teorijā. Tik svētīgi un atvieglojoši šķiet tas, ka arī Elīna Zelčāne necenšas izlikties labāka nekā ir, viņa atzīst, ka savu četru bērnu audzināšanā mētājusies starp metodēm, ka arī viņa mēdz "aiziet orbītā", kļūdīties un atzīt savas kļūdas. Man saistošākā šķita pirmā nodaļa par to, ka nevajag sevi pastāvīgi nopelt. Arī trešā un ceturtā nodaļa bija interesantas, bet otrā nodaļa par pirmajiem soļiem mammas lomā manā gadījumā vairs nav aktuāla, bet jaunpienācējiem vecāku lomā gan būs noderīga. Jāņem vērā, ka padomi un piemēri bērnu konfliktu risināšanā būs piemērotāki vairāku bērnu vecākiem, bet arī tos var pielāgot viena bērna ģimenei, ja tāda vajadzība ir.

Neesmu lasījusi Elīnas Zelčānes pirmo grāmatu, bet, apskatot anotāciju un citu lasītāju atsauksmes, veidojas priekšstats, ka šajā grāmatā autore turpina aizsākto tematiku par savu putnu dresēšanu, lai kļūtu par labāku cilvēku - mammu. Grāmata ir par to, kā nevaino sevi pie tā, ko nevari ietekmēt, lai būtu laiks rīkoties tajās lietās un vietās, kur vari ietekmēt. Vispirms ir jāmīl sevi un jāaudzina sevi, lai būtu, ko iedot un parādīt bērnam kā piemēru.

"Mēs visas esam pelnījušas iejūtību un pieņemšanu no apkārtējiem, bet visvairāk mums tā nepieciešama pašām no sevis." /45. lpp./

Man patika tas, ka autore runā ne tikai par bērna vajadzību apmierināšanu, bet arī par to, ka visatļautība neko nedod, robežām ir jābūt paša bērna labā.

Hiperaprūpe un siltumnīcas apstākļi neviena personības briedumu, taču arī atstāšana novārtā un pārlieku liela atbildības uzlikšana bērnam to neveicina. Manuprāt, lai bērns izaugtu patstāvīgs, viņam ir vajadzīgi puni un klupieni, taču vienlaikus ir vajadzīgs arī siltais klēpis, kurā ierāpties, un kāds, kurš samīļo pat tad, ja puns iegūts, ejot pretēji vecāku norādītajam virzienam. 

Es kopumā neko īpaši jaunu no šīs grāmatas neuzzināju, taču nostiprināju zināšanas, kas man jau ir. Varbūt brīžiem šī grāmata šķita par daudz privātas pieredzes piepildīta un par maz teorijas atbalstīta, taču kopumā tas netraucēja. Teoriju vienmēr var piemeklēt klāt, jo es ticu, ka savas zināšanas vajag balstīt mazliet plašākā informācijas lokā nekā viena autora grāmatu cikls vai pat tikai viena grāmata.

Pēc izglītības esmu komunikācijas speciālists. Es neesmu psihologs, es neesmu pedagogs, es neesmu daudzbērnu māte un autoritāte, lai kādu citu mācītu audzināt savus bērnus. Tomēr es spēju atvērt acis un pamanīt, ja manos rīcības modeļos kaut kas jāmaina. Tas, manuprāt, ir labs sākums, tāpēc es meklēju informāciju, meklēju grāmatas, kurās smelties zināšanas un padomus. Jā, katra situācija ir atšķirīga, katrs cilvēks un bērns ir atšķirīgs, pat vienā ģimenē bērni un pieejas viņiem ir atšķirīgas (par, ko raksta arī Zelčāne ar savu bērnu piemēriem), bet ir vispārīgi pamatprincipi, kurus savās attiecībās ar bērnu un arī jebkuru citu cilvēku var izmantot un pielāgot visi. 

"Lai izvairītos no neveselīgiem rīcības modeļiem, vispirms tie ir jāierauga. Kā iepriekš minēju, bērna svarīgākās vajadzības ir drošība un mīlestība, tāpēc, veicot savas dzīves revīziju, ir vērts sev uzdot jautājumu: "Vai audzināšanas metodes, kuras izmantoju, ļauj bērnam justies pasargātam un mīlētam? Vai disciplīna nav kļuvusi svarīgāka par mūsu savstarpējām attiecībām un mērķa vārdā es neupurēju pārāk daudz?" Ir vērtīgi laiku pa laikam iejusties bērna ādā vai atcerēties sevi viņa vecumā." /27. lpp./

Un vēl es ticu, ka ar saprātīgu, katra cilvēka vecumam un uztveres spējām atbilstošu komunikāciju var panākt daudz vairāk nekā klusējot vai bļaujot. Komunikācijā ir spēks! Pamēģini parunāt ar savu bērnu un pamēģini parunāt ar bērnu sevī. Tam vajadzētu atrast mirklīti laika regulāri, nevis tikai tad, kad "sakāpis" un grasies "aiziet orbītā". Un tad jau mums sanāks būt pietiekami labām mammām un tētiem, jo ideāls ir tikai instagrams!