Ja no Māra Bērziņa lasīta tikai "Svina garša", tad "Aizliegtais pianīns" būs kaut kas svaigi nepieredzēts. Savukārt, ja iepriekš jau lasīti arī Gūtenmorgena piedzīvojumi, tad ar klavieru stāstu teiksiet, ka Bērziņš iekāpis atpakaļ humora kurpēs. Pēc vairākām grāmatām par holokausta tematu, man ļoti vajadzēja palasīt kaut ko vieglāku un citādā veidā izklaidējošāku. Māris Bērziņš ar savu jaunāko veikumu "Aizliegtais pianīns" mani nudien izklaidēja ne pa jokam. Ja ieskatās zilajā vākā, tad saskatāma sen zināmā galda spēle "Cirks". Un aiz vākiem patiešām zināmā mērā cirks vien darās, ar to nelielo atšķirību, ka tas ir pirmsskolas izglītības iestādē "Puķu lodziņš", nevis zem izliekta kupola Merķeļa ielā.
" - Es zinu, tas noteikti ir manis dēļ. - Atgāzusi galvu, Sabīne spiež plaukstu pie pieres.
- Ko?
- Jo man interešu konflikts ar pianīnu. Viņi domā, ka man ir vēl citi pārkāpumi. Bet vairāk man nekā cita nav. Goda vārds!
- Es zinu... zinu. - Elita nodrebinās, redzot Sabīnes sejas izteiksmi. - Bet pagaidi, kā tu to domā? Kas par tevi ziņos?
- Tieši tā. Pianīna dēļ es zaudēju Departamenta uzticību, un to nevar tik vienkārši atgūt. Bet nekas! - Sabīne iesmejas. - Es visu sakārtošu priekšzīmīgā kārtībā un pierādīšu, ka mēs tomēr esam vislabākie."
Ir Saeimas deputāte Linda, viņas krietni vecākais, bet aizvien izskatīgais, vīrs mākslinieks Indulis, (epizodiski) viņu dēls pirmsskolas izglītības iestādē un šīs iestādes darbinieki. Bet visam pāri savu skanīgo ēnu met pianīns "Rīga", kuram vāks kreisajā pusē apbružāts dibena platumā. Cibāni nav diez ko muzikāli, Lindu viesistabas mēbele jeb pianīns krietni kaitina un viņa izdomā viltīgu veidu, kā aptīt ap pirkstu pašas vīru un tikt vaļā no traucējošās "Rīgas". Ar to stāsts tikai sākas un lasītājs tiek ievests birokrātiskajos absurda džungļos. Papīrs uz papīra, paraksts uz paraksta un rīkojuma akta un protokola galā. Jums varētu šķist, ka runa ir par Lindas darbu jeb lēmumiem Saeimā, bet nē - runa ir par ikdienišķu bērnudārza darbu. Salūzuša skapīša pārvēršana par plauktu prasa komisiju, lēmumu, rīkojumu, aktu un vēl veselu penteri dokumentu, kas sakārtojami nieka divās dienās, kad paša skapīša pārvērtībām vajadzīga tikai stunda.
Stāsts it kā par bērnudārzu, bet patiesībā par bērniem un to audzināšanu ļoti maz. Tomēr jāatzīst, ka tas, kas ir, tas ļoti trāpīgi:
"Kamēr "Ezīšu" audzinātāja Ance atvadās no bērniem un viņu vecākiem, Kārlītis ar nagu loba krāsu no skapīša durvīm.
Labvakar! - Linda ienāk grupas ģērbtuvē. - Dēliņ, mīļais, ko tu dari? Nevajag tā, nolauzīsi nadziņu." /41.lpp./
Šajā visā vēl pietrūka epizodiska vecāku Whatsapp čata, kurā ik pa laikam satrauktie māmuķīši un papucīši apspriestu ziņās lasīto.
Visvairāk šajā aizliegto klavieru stāstā ir līdz absurdam pārspīlētā veidā par to, cik daudz prasību jāievēro ik uz soļa bērnudārza darbā. Par katru nieku vajadzīgs "papīra apakšā", ja pasākumam nav bijis scenārijs, plāns un atskaite, tad tas nemaz nav pierādāms kā patiesi noticis. Tādu līdzīgu epizožu katrā grāmatas nodaļā pa vienai. Vēl šajā grāmatā mazliet ieskicēts par kriminālizmeklētāju darbu un pārslodzi, kā arī partiju spēlītēm parlamentā. Bet arī šie temati skarti tikai mazliet, kā garām ejot, kā starp citu, līdzīgi kā tā bērnu audzināšana un vecāku attieksme pret pedagogiem un izglītības iestādēm. Māris Bērziņš draudzīgi paironizējis par to, kas notiek tepat blakus bez "viss ir slikti" noskaņas. Šo grāmatu lasot var pasmieties, var pasmīnēt un var arī pamāt ar galvu, ka jā, jā, tā jau ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru