Primo Levi "Atelpa"

Grāmatu lasītāju klubiņā jubilejas reizē ciemos bija īpašs viesis - tulkotāja Dace Meiere. Tā bija iespēja ne tikai izjautāt tulkotāju par darba specifiku, ēnas un gaismas pusēm, bet arī dzirdēt no tulkotāja mutes mīlestību pret savu darbu. Netika noliegts, ka arī mīļam darbam mēdz būt garoziņa, bet tā jau ir visiem darbiem.

Caur tulkotājas stāstu pie manis atnāca vēlme lasīt Primo Levi darbu "Atelpa", jo arī šī grāmata ir Daces Meieres tulkota un viņas stāstā par to saklausīju īpašu sirsnību. Kā gan varu atstāt nelasītu grāmatu, kuru tik ļoti mīlējis ir tās tulkotājs, par kuras publicēšanu tik ļoti lauzīta galva? Nu nevaru un viss - jālasa! Sākotnēji piefiksēju sev, ka Primo Levi sniedz to cilvēku liecības, kuri neizdzīvoja, kuri paši nestāstīja. Jā, "Atelpā" Levi ielicis dažu cilvēku stāstus, taču tā nav galvenā šīs grāmatas sūtība.

Primo Levi (1919 - 1987) bija ebreju izcelsmes itāļu rakstnieks un ķīmiķis. Par savu aktīvo sociāli politisko darbību Levi 1944. gada 21. februārī transportēts uz Aušvicas koncentrācijas nometni. No nometnes atbrīvots 1945. gada 27. janvārī, bet mājās Turīnā atgriezās 1945. gada 19. oktobrī, ceļu mērojot caur Poliju, Baltkrieviju, Ukrainu, Rumāniju, Ungārija, Austriju un Vāciju. Par Levi pazīstamāko darbu tiek dēvēts 1947. gadā izdotais "Ja šis ir cilvēks" (Se questo è un uomo), kurā viņš aprakstījis savu pieredzi Aušvicas koncentrācijas nometnē.  Latviešu valodā šī grāmata nav tulkota un latviešu lasītājs uzreiz saņēmis 1963.gadā izdoto otro daļu jeb "Atelpa" (La tregua). Par šo jaukto secību arī ir tulkotājas stāsts, ko gan jau viņa kādā intervijā izklāstīs pati. Ļoti ceru, ka kāds izdevējs atsauksies arī pirmās daļas tulkojumam un publicēšanai latviešu valodā. Bez pirmās daļas "Atelpa" ir kā puse puzles, kurā it kā ir visi gabaliņi, bet otras puses iztrūkums neļauj saskatīt lielo ainavu. Un trešo daļu "Noslīkušie un izglābtie" (I sommersi e i salvati), kas izdota 1986. gadā nemaz neiedrošinos sapņot kā tulkotu.

Garo Primo Levi aplinkus ceļu no Polijas uz Itāliju ilustrē karte uz grāmatas pēdējā vāka, kas ļauj sekot līdzi notikumiem un norises vietām. Šī ir ļoti īpatnēja grāmata tādā ziņā, ka nav apsūdzoša, ļauna vai gluži otrādi - samierināšanās pilna. Šis nav memuārs par to, cik grūti bija izdzīvot koncentrācijas nometnē vai mērot ilgo ceļu uz dzimteni. Šī nav grāmata par ebrejiem nodarīto nacistu ļaunumu, jo dažādās valstīs ebreji bija dažādās situācijās.

Šī ir grāmata par ceļošanu juceklīgā laikā ar lielu loku paša neizvēlētu biedru, kas balstīta asredzīgos novērojumos un papildināta ar nesaudzīgiem, raksturojošiem vērotāja un notikumu pieredzētāja komentāriem. Šis ir stāsts arī par citiem cilvēkiem, par to, ko dažādiem cilvēkiem nodarījis karš, par tā apjomīgo un visaptverošo postu. Patiešām var šķist dīvaini, ka holokausta stāstu var uzrakstīt šādā veidā. Šajā grāmatā nudien ir arī diezgan daudz melnā humora, kas atkal varētu šķist dīvaini un temata lielajam zīmogam neatbilstoši. Taču neņemos veikt galīgo spriedumu, jo, iespējams, ka šis tiešām ir tikai darbs par īsu posmu autora dzīvē pēc nometnes un viss rūgtums un bēdas izliktas pirmajā daļā "Ja šis ir cilvēks". 

"Bieži gadās, ka, saduroties divām vajadzībām, kā dzirksteles izsprāgst nejēdzīgi lēmumi, lai gan daudz saprātīgāk būtu ļaut, lai dilemma atrisinās pati no sev is. Vēl pēc stundas (un visa nometne dūca kā iztraucēts bišu strops) atejas komanda tika atsaukta no veltīgā darba, ieradās visi divpadsmit komandantūras ierindnieki ar dēļiem, naglām, āmuriem un dzeloņstiepļu rituļiem. Vienā acumirklī visas skandalozās atejas durvis un logi tika aizvērti un cieši aiznagloti ar trīs pirkstus bieziem egleskoka dēļiem, bet visas sienas līdz pašam jumtam - pārklātas ar neatmudžināmiem dzeloņdrāšu vijumiem. Piedienība bija glābta - pat visuzcītīgākais inspektors gluži vienkārši netiktu atejā iekšā." /63. - 64.lpp./

Kas gan ir atelpa? Atelpa ir tas īsais posms starp izdzīvošanas cīņu nāves nometnē un cīņu, iejūtoties atpakaļ vecajā dzīvē un ģimenē. Atelpa ir Primo Levi ceļojums, lai cik grūts, tas vēl ir mirklis pirms stāties pretī iegūtajai traumai, pirms atkopšanās, pirms parastas dzīves veidošanas pēc neparastiem un šķietami neiespējamiem apstākļiem. Atelpa var būt arī pamiera posms starp Otro pasaules karu un tā dēvēto auksto karu starp ASV ar tās sabiedrotajiem un PSRS ar tās satelītvalstīm, kas sākās jau pavisam drīz. Atelpas definīcija un simbolisms ir tikai manas interpretācijas.

Primo Levi stāsts nav vienkāršs, bet tas noteikti ir atšķirīgs veids, kā paskatīties uz šķietami jau tik daudz aprakstītu tematu un vēstures laika posmu. Primo Levi nav rakstījis striktās kategorijās "ļauns" un "labs" un tas šajā grāmatā ir tik ļoti izteikti un sajūtami kā svaiga gaisa malks, iznākot no pieelpotas auditorijas. Levi bijis vērotājs un vērtētājs, tiesa ne bez subjektīvisma, jo pats novērotā skarts. Interesantu efektu šī grāmata rada arī tamdēļ, ka precīzs, kalendārā nosakāms, laiks ir jūtams visai nosacīti. Lielāka loma šajā ceļojumā ir pieredzei nekā faktiskai atskaitei. Ļoti raksturīgs šādā ziņā, manuprāt, ir Levi divu biedru salīdzinošais apraksts:

"Lai arī Čezārem bija tikai nedaudz pāri divdesmit, viņam bija apbrīnojamas zināšanas par pasaules daudzajām un dažādajām precēm, un šai ziņā viņš līdzinājās manam grieķim. Taču, atmetot šādas virspusīgas analoģijas, es drīz vien pārliecinājos, ka starp viņu un grieķi pastāv bezdibenis. Čezāre bija cilvēciska siltuma pārpilns - vienmēr, ikvienā savas dzīves stundā, nevis tikai ārpus darba laika kā Mordo Nahums. Čezārem "darbs" reizēm bija nepatīkama nepieciešamība, reizēm izklaidējoša iespēja satikt citus, nevis ledaini salta apsēstība vai luciferiska apliecināšanās. Viens bija brīvs, otrs - kļuvis pats sev par vergu; viens bija skops un apdomīgs, otrs - izšķērdīgs un allaž gatavs sagudrot ko atjautīgu  un neparastu. Grieķis bija vientuļais vilks, mūždien ar visiem kara stāvoklī, novecojies pirms laika, ieslēdzies savas drūmās godkāres mūros, turpretī Čezāre bija saules dēls, draugos ar visu pasauli, nepazina ne naidu, ne nicinājumu un pats bija mainīgs kā debesis, dzīvespriecīgs, viltīgs un naivs, pārdrošs un piesardzīgs, ļoti rupjš un ļoti laipns, un ļoti nevainīgs."67.lpp./

Vispār interesanti ir arī tas, kā grāmatas par vienu tematiku mēdz nākt pie lasītāja viena pēc otras gluži vai pašas savām kājām. Novembris un nu jau arī decembris lasāmvielā man ir holokausta zīmē, turklāt Primo Levi "Atelpa" nav pēdējā, kas par šo tematu man lūdzās izlasāma. Varbūt šāds lasāmvielas tematiskums tieši tagad nav nejaušs, bet gan kādu neizskaidrojamu spēku noteikts? 30.novembrī Latvijā notika holokausta upuriem veltīti piemiņas pasākumi. Pirms 78 gadiem Latvijā notika lielākās masu slepkavības jeb tā sauktā Rumbulas traģēdija. Divās dienās 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī vien tika noslepkavoti 25 tūkstoši ebreju.