Jau soctīklos dalījos, ka šī nudien nav nekāda pludmales lasāmviela, bet nu koferī grāmata līdzi paņemta bija un kaut kā es to izlasīju. Saša Stanišičs dzimis kādreizējā Dienvidslāvijā un ar ģimeni kā zēns emigrējis uz Vāciju. Ierodoties Vācijā 1992.gadā, Stanišičam bija 14 gadu, viņa vecāki, lai izdzīvotu, strādāja mazkvalificētus darbus, krietni zem savu zināšanu un prasmju līmeņa, savukārt pats Saša turpināja meklēt savu vietu jaunā pasaulē, kad vēl "vecajā" viņš to īsti nebija atradis. Šādas tematiskās līnijas nedaudz ieskanas arī romānā "Kā zaldāts labo gramofonu". Ļoti īpatnēja grāmata tās formā un stilā. Es ļoti gaidīju no tās kaut kādas aptveramas un aprakstāmas zināšanas par bijušās Dienvidslāvijas vēsturi, par cilvēku likteņiem pārmaiņās, par emigrantu dzīvi Vācijā, taču saņēmu kaut ko gaužām grūti aprakstāmu.
Galvenais varonis Aleksandars uzaudzis nelielā Bosnijas pilsētiņā Višegradā. Viņam vislabāk sanāk izgudrot dažādus stāstus un zīmēt nepabeigtus zīmējumus. Piekrāpts vīrs, dzīve starp divām upēm, brīnumaini spēcīgā vecmāmiņa un neticami ātrā Taifūntante ir ne viena vien stāsta vērti. Un šie stāsti veļas pār lasītāju kā pavasara palu ūdeņi - duļķaini, putaini, strauji, brīžiem neatšķetināmi un īsti neizprotami. Pāri Višegradai gāžas karš un Aleksandra ģimene dodas bēgļu gaitās. Jau pieaugušais Aleksandrs 2002.gadā atgriežas savā dzimtenē, sastop cilvēkus, runā ar viņiem un turpina meklēt sevi valstī, kas pēc kara izpostīta un saplosīta gabalos, tāpat kā tās cilvēku likteņi.
Kad tā izklāsta, šī grāmata šķiet saprotama un viegli ieraujoša. Taču lasīšanas brīdī es tiku mētāta dīvainās fantāzijās, Balkānu tautu kultūrai raksturīgos elementos un savādībās. Ja esat redzējuši kaut vienu serbu režisora Emira Kusturicas filmu, tad aptuveni varat nojaust, kāda ir šī grāmata. Šis romāns ir drukāts Kusturica. Ekstravagants, raibs, skaļš, kustīgs, traģisks un brīžiem arī komisks, bet nevienā brīdī ne lineārs un vienkāršs. Nekas netiek īsti pateikts skaidri, taisnā virzienā, visam apkārt tiek izstāstīti vēl daudzi citi stāsti. Atklāti sakot, man bija ļoti grūti lasīt. Es, iespējams, saskatīju kaut kādu daļu no tās fantastikas, kas šajā stāstā bija, bet es noteikti gaidīju atšķirīgu formu. Es vēlējos uzzināt kaut ko vairāk par karu Dienvidslāvijā, par cilvēkiem tajā, taču ar šo grāmatu es šīs zināšanas neieguvu.
Pirmās 120 lappuses lasīju un neko nesapratu, pareizāk sakot - vārdus, ko lasu, it kā katru atsevišķi saprotu, bet jēgu tiem kopā sasiet nevaru. Tad ap 120.lappusi Aleksandra stāsti pārtop vēstulēs un es beidzot kaut ko sāku saprast un ieinteresēties, bet prieks nav ilgs. Diezgan drīz teksts atkal pārslēdzas uz krāsainu šurumburumu un atgādina kaut ko līdzīgu dienasgrāmatas ierakstiem ar fantastiskiem prāta lidojumiem.
Grāmatai gan jau nav ne vainas, bet es esmu vīlusies savās gaidās no tās. Kaut kas man nepatika tajā formā, kā bija izklāstīts tematiski potenciāli ļoti aizraujošais sižets. Kā mēdz teikt, neveikli izbeidzot personiskas attiecības: "It's not you, it's me", tā līdzīgi man gribas teikt par šo grāmatu - grāmata gan jau ir laba, es vienkārši no tās gaidīju kaut ko citu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru