Paolo Džordāno "Sērgas laikā"

Savulaik sērgas man šķita par daudz, jo tā bija visur. Pagāja gads pandēmijā un tapu gatava izlasīt Paolo Džordāno eseju "Sērgas laikā". Vēl jo vairāk jālasa bija tāpēc, ka draudzene man to atsūtīja mūsu mazajā apmainīšanās akcijā un tik plānu grāmateli jau grēks nemaz neizlasīt. Pagāja vēl vairāki mēneši, lai es par to uzrakstītu. Laikam jau tā sērga mūs neatlaidīs tik ātri, kā bijām cerējuši. Jāmeklē jaunā normalitāte nenormālību laikmetā. 

"Sērga jau ir kaitējusi saitēm starp mums. Un ir atnesusi daudz vientulības: to vientulību, ko pieredz intensīvās terapijas nodaļu pacienti, kuri ar citiem sazinās caur stiklu, un arī citādu, daudz plašāk sastopamu vientulību, ko rada aizsargmasku aizdarītās mutes, aizdomu pilnie skatieni, pienākums palikt mājās. Sērgas laikā visi esam brīvi un vienlaikus mājas arestā." /19.-20.lpp./

Grāmata iznāca īstajā laikā, kad lielākais vairums no mums meklēja visus iespējamos glābiņus, skaidrojumus, idejas. Šobrīd laiks ir pagājis un pandēmija visiem jau "sēž aknās". Šķiet, ka ierobežojumus ievērojošie un potētie paguruši skaidrot vakcinēšanās nozīmīgumu, jo cerēja uz vakcīnas spēku un glābiņu. Savukārt vakcinēšanos un ierobežojumus neatbalstošie gan šķiet aizvien spara pilni un ar paceltu karogu nes šo retoriku arī uz Saeimas vēlēšanām, kas gaidāmas vispār vēl tikai pēc gada. Par ko gan viņi aģitētu vai pret ko cīnītos savās kampaņās, ja nebūtu pandēmijas, covid-19 un ierobežojumu? Pret ko bļautu, ja nebūtu vakcīnu un cilvēku, kuri grib atgriezties vecajā dzīvē, kad pilns sabiedriskais transports uzdzina šermuļus tikai vārīgajiem un no cilvēkiem bēgošajiem introvertiem?

"Sērgas laikā solidaritātes trūkums visupirmām kārtām liecina par iztēles trūkumu." /24 lpp. /

Bet atgriežoties pie Paolo Džordāno, man šķiet, ka daudz par šo darbu nav, ko rakstīt. Tā ir izcila eseja, kas nav zaudējusi aktualitāti arī pēc pandēmijā aizvadīta vairāk nekā gada. Nevaru tikai saprast, vai tas labi, autors rakstījis laikam un ģeogrāfijai pāri stāvošu tekstu. No literatūras un domas viedokļa pārlaicīgums ir izcila lieta. Savukārt no pandēmijas viedokļa tas nozīmē, ka pagājis jau vairāk nekā gads, bet nekas vēl nav beidzies. Teksts nedaudz atgādināja šo to no Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv publicētajām Pandēmijas dienasgrāmatām. Tās, starp citu, bija mans pandēmijas sākuma radītās lasīšanas blokādes glābiņš. Man vajadzēja kaut ko lasīt, bet grāmatām koncentrēties nespēju. Es lasīju citu cilvēku digitālās dienasgrāmatas un rakstīju savējo.

It kā nodrāztais teiciens (paša Džordano vārdiem tā raksturots), šajā grāmatā lieliski izskaidrots vienkāršām matemātiskā darbībām - Neviens cilvēks nav vientuļa sala.

Sandro Veronēzi "Kolibri"

Uzreiz pēc francūzietes Mailisas de Kerangalas "Izglābt dzīvos" ķēros klāt itāļa Sandro Veronēzi "Kolibri", kur arī gana daudz sāpju un mirušo. Šī grāmata pie manis ceļoja neparastos veidos - izsūtīta uz veikalu, kurš slēgts uz remontu, kādu laiku kavējās. Taču nekur pavisam tā nepazuda, tai vienkārši bija savs atnākšanas stāsts, līdzīgi kā Marko Karreras tēva grāmatām ir savējie. Grāmatu gaidot, biju paspējusi salasīties citu blogeru rakstīto par to, kā šī grāmata nav gājusi pie sirds. Biju arī lasījusi, kā patīk. Ķēros klāt Veronēzi iepazīšanai ar bažīgu sirdi un prātu, taču apmēram pusē aizrakstīju Agrim ziņu, ka piekrītu viņa māsai - viņš pelnījis pērienu par "Kolibri". Taču iztiksim bez vardarbības un mīlēsim grāmatas, atmiņas un savus tuvos, kamēr vēl viņi ir blakus.

Italo Kalvino "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks"

"Es tik labi esmu iemācījies nelasīt, ka nelasu pat to, kas acu priekšā pagadās nejauši. Tas nav viegli: lasīt mums iemāca jau bērnībā, un visu mūžu mēs vergojam visam rakstītajam, ko mums liek priekšā. Sākumā arī man bija grūti iemācīties nelasīt, taču tagad tas nāk dabiski. Galvenais ir neatteikties skatīties uz rakstītiem vārdiem, taisni otrādi - vajag uz tiem skatīties tik cieši, ka tie pazūd." /54.lpp./

Šis bija viens garš ceļojums no 2020. gada iekšā 2021. gadā. Ja Rīgā būtu sniega kupenas, varētu iedomāties, ka brien par nepārskatāmu, neiebristu baltumu, meklējot ceļu vai virzienu. Itāļu rakstnieks Italo Kalvīno tulkotājas Daces Meieres pārcēlumā ar grāmatu "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks" izvazāja mani kā lasītāju aiz deguna desmit atsevišķos tekstuālos piedzīvojumos un vienā filozofiskā pārspriedumā par rakstīšanas un lasīšanas būtību. Ar šo grāmatu noslēdzu vienu 2020. gada apņemšanos - Latvijas Literatūras gada balvas nominantu saraksta apguvi. 

Primo Levi "Atelpa"

Grāmatu lasītāju klubiņā jubilejas reizē ciemos bija īpašs viesis - tulkotāja Dace Meiere. Tā bija iespēja ne tikai izjautāt tulkotāju par darba specifiku, ēnas un gaismas pusēm, bet arī dzirdēt no tulkotāja mutes mīlestību pret savu darbu. Netika noliegts, ka arī mīļam darbam mēdz būt garoziņa, bet tā jau ir visiem darbiem.

Caur tulkotājas stāstu pie manis atnāca vēlme lasīt Primo Levi darbu "Atelpa", jo arī šī grāmata ir Daces Meieres tulkota un viņas stāstā par to saklausīju īpašu sirsnību. Kā gan varu atstāt nelasītu grāmatu, kuru tik ļoti mīlējis ir tās tulkotājs, par kuras publicēšanu tik ļoti lauzīta galva? Nu nevaru un viss - jālasa! Sākotnēji piefiksēju sev, ka Primo Levi sniedz to cilvēku liecības, kuri neizdzīvoja, kuri paši nestāstīja. Jā, "Atelpā" Levi ielicis dažu cilvēku stāstus, taču tā nav galvenā šīs grāmatas sūtība.

Alesandro Bariko "Jaunā Līgava"

"Tādi nu viņi bija: dienu secība viņiem bija vienaldzīga, jo viņi allaž tiecās izdzīvot tikai vienu vienīgu perfektu dienu, atkārtojot to bezgala daudz reižu; tāpēc laiks viņu uztverē bija parādība ar mainīgām aprisēm un viņu dzīvēs skanēja kā svešvaloda." /18.lpp./

Neatceros, vai itāļu autora Alesandro Bariko darbu "Jaunā Līgava" soctīklos aktīvi slavēja grāmatas tulkotāja vai tā bija izdevniecības aktīvā reklāmas kampaņa turpat soctīklos. Lai kā būtu bijis, grāmata man iekrita acīs, vispirms, protams, ar skaisto vāka attēlu. Arī anotācija solīja stāstu par kādu ģimeni un piesaistīja, tāpēc lēmu doties Bariko valgos. Iepriekš no šī autora neko nebiju lasījusi, bet grāmatu lasītāju klubiņā atklāju, ka autors jau gadiem ir ļoti cienīts lasītāju vidū un viņam ir daudz latviešu valodā tulkotu darbu. Caur "Jaunā Līgava" arī es iepazinos ar Bariko un secināju, ka kādreiz gan vēl paņemšu rokās kaut ko no viņa, bet ne tūlīt un tagad uzreiz. Sākumā lasīšana ritēja lēni, jo nemitīgi apstājos izrakstīt kādu citātu. Taču, kad mitējos to darīt, lasīju aizgūtnēm un neapstādamās.

Andžela Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks"

Nebūšu oriģināla - es raudāju, lasot Andželas Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks". Galu galā tā arī nesapratu, vai šī bija grāmata bērniem, vai vecākiem, vai abiem? Šī bija pēdējā grāmata manā izaicinājumā piedalīties lasīšanas veicināšanas programmā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija", uz kuru turklāt ilgi gaidīju rindā bibliotēkā (gaidīšana un bibliotēkas ir atsevišķa ieraksta vērts stāsts). Izlasījusi bibliotēkas eksemplāru, nospriedu, ka man noteikti vajag arī savu eksemplāru plauktā. Pārlasīšu kādreiz vēl, pilnā garumā lasīšu dēlam. Pavisam maza un plāna grāmatiņa, bet ar ļoti ietilpīgu saturu starp diviem daiļiem vākiem. Man šķiet, ka "Mans vectēvs bija ķiršu koks" izlasīšanu nevar nožēlot!