Uzreiz pēc francūzietes Mailisas de Kerangalas "Izglābt dzīvos" ķēros klāt itāļa Sandro Veronēzi "Kolibri", kur arī gana daudz sāpju un mirušo. Šī grāmata pie manis ceļoja neparastos veidos - izsūtīta uz veikalu, kurš slēgts uz remontu, kādu laiku kavējās. Taču nekur pavisam tā nepazuda, tai vienkārši bija savs atnākšanas stāsts, līdzīgi kā Marko Karreras tēva grāmatām ir savējie. Grāmatu gaidot, biju paspējusi salasīties citu blogeru rakstīto par to, kā šī grāmata nav gājusi pie sirds. Biju arī lasījusi, kā patīk. Ķēros klāt Veronēzi iepazīšanai ar bažīgu sirdi un prātu, taču apmēram pusē aizrakstīju Agrim ziņu, ka piekrītu viņa māsai - viņš pelnījis pērienu par "Kolibri". Taču iztiksim bez vardarbības un mīlēsim grāmatas, atmiņas un savus tuvos, kamēr vēl viņi ir blakus.
