pirmdiena, 2021. gada 14. jūnijs

Sandro Veronēzi "Kolibri"


Uzreiz pēc francūzietes Mailisas de Kerangalas "Izglābt dzīvos" ķēros klāt itāļa Sandro Veronēzi "Kolibri", kur arī gana daudz sāpju un mirušo. Šī grāmata pie manis ceļoja neparastos veidos - izsūtīta uz veikalu, kurš slēgts uz remontu, kādu laiku kavējās. Taču nekur pavisam tā nepazuda, tai vienkārši bija savs atnākšanas stāsts, līdzīgi kā Marko Karreras tēva grāmatām ir savējie. Grāmatu gaidot, biju paspējusi salasīties citu blogeru rakstīto par to, kā šī grāmata nav gājusi pie sirds. Biju arī lasījusi, kā patīk. Ķēros klāt Veronēzi iepazīšanai ar bažīgu sirdi un prātu, taču apmēram pusē aizrakstīju Agrim ziņu, ka piekrītu viņa māsai - viņš pelnījis pērienu par "Kolibri". Taču iztiksim bez vardarbības un mīlēsim grāmatas, atmiņas un savus tuvos, kamēr vēl viņi ir blakus.

Galvenais stāstītājs Marko Karrera par kolibri tiek nodēvēts sava mazā auguma dēļ, taču pēcāk mīļotā viņu salīdzina ar šo putnu tamdēļ, ka viņš tik daudz spēka pieliek, lai noturētos uz vietas. Lasītājs šī romāna sižetā tiek mētāts turp un šurp pa Marko bērnību, jaunību un mūža nogali. Marko stāstījums ievīts gan vēstulēs, gan telefona sarunu transkriptos un vienkārši tēla atmiņu plūdumā. Tas ir ceļojums viena cilvēka un viņa paplašinātās ģimenes stāstā caur dažādām slimībām, pašnāvībām un dieva dāvanām. Marko Karreras dzīvē, netipiski mūsdienās tik ierastajam, darbam un karjerai ir otrā plāna loma, jo pirmo vijoli spēlē vistuvāko cilvēku labsajūta un esamība.

"Tai vakarā viņi tūliņ pārstāja strīdēties un palika kopā, lai turpinātu viens otru neciest, ievainot un pusbalsī strīdēties līdz mūža galam." /119.lpp/

Līdzīgi, kā ar franču rakstniekiem, arī ar itāļiem man attiecības ir rezervētas, piemēram, izlasījusi Alesandro Bariko "Okeāns Jūra", es par to pat nerakstīju garo atsauksmi blogā, vien īsas piezīmes Goodreads. Baidījos, ka Veronēzi būs pārāk līdzīgs Bariko, ka nebūsim vienos literārajos viļņos ar šo autoru. Atkal jau atsaucoties uz Agra blogu un viņa saraksti ar tulkotāju Daci Meieri, piekrītu, ka Veronēzi tik skaisti raksta par cilvēkiem, jūtām un sērām, bet bez manierīguma un falšuma - pilnīgs pretstats Alesandro Bariko. Noteikti pamēģiniet Veronēzi, pat ja cits itālis- Bariko - nav paticis. Starp citu, Sandro Veronēzi ir veidojis pat divas lappuses garus saliktus pakārtotus un sakārtotus teikumus, taču tas nenoslogo un nerada sajūtu, ka autors mēģinājis izrādīties. Vien apbrīnoju tulkotājas meistarību ne tikai iznest līdz latviešu lasītājam vārdu plūdumu, bet arī ievērot šādu garu teikumu tiesības uz dzīvi latviešu valodā.

Nedaudz par autoru no anotācijas: Sandro Veronēzi (1959) ir itāļu rakstnieks, esejists un žurnālists. Dzimis Florencē, kur studējis arhitektūru, viņš neilgi pēc universitātes beigšanas pievēršas literāta karjerai. Publicējis 15 daiļliteratūras un 7 dokumentālās prozas darbus, kā arī esejas, rakstus un komentārus gan antoloģijās, gan itāļu presē. Latviešu lasītājiem jau pazīstami viņa romāni “Rāmais haoss” (2005, latviski – 2010), “XY” (2010, latviski – 2012) un “Pagātnes spēks” (2000, latviski – 2014). Veronēzi ir līdz šim vienīgais rakstnieks, kurš divas reizes saņēmis prestižo Itālijas literāro prēmiju Strega – par romāniem “Rāmais haoss” un “Kolibri” (2019). 



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru