Pēc kuģa avārijas divi jūrnieki patvērušies uz peldlīdzekļa atliekām. Albertīni ir sašļucis pesimists, savukārt Džordžs ir allaž mundrs un pozitīvisma pārpilns. Lietusgāzē, kopā ar caurejas mocītu lidojošu zivju baru, briesmīgi dziedošām jūras vāravām, vaļa vēderā un tumšā alā, ēdot smirdīgu jūras aļģu zupu, Džordžs nebeidz skandēt, ka viss varēja būt vēl trakāk. Galu galā arī Albertīni pārliecinās, ka nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk un, skatoties uz notiekošo atvērtu prātu, kopējā aina paveras gaišāka.
Tekstā man ārkārtīgi patika atsauce uz ebreju 40 klejojumu gadiem tuksnesī. Es kā pieaugušais ar savām zināšanām par kristietības vēsturi to sapratu, taču bērnam gan tas var paslīdēt garām. Taču tā, manā skatījumā, nav liela bēda, jo ir laba iespēja sākt ar bērnu runāt par dažādu tautu vēsturi, iepinot to ikdienišķajā. Pēc kāda laika, kad biju izlasījusi Albertīni gaušanās daļu, dēls pats atbildēja Džordža vietā - varēja būt vēl trakāk.
Gaišāku skatu uz dzīvi! Saplīsis šķīvis vai veļasmašīnā sarāvies džemperis vēl nav pasaules gals! Vienmēr var būt vēl trakāk. Ļoti iesaku mākslinieces Einatas Carfati skatījumu uz cilvēkiem mums blakus gan bērniem, gan viņu pieaugušajiem!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru