Lielajos kapos pastaigājas trīs īpatni personāži. Viens strādā krematorijā, viena sapņo par skaistu dzīvi un mammas mīlestību un viens mīl otro un mākslu, cerot ar to kādreiz sagādāt daiļo dzīvošanu. Vlada Spāres rakstīšanas stils man bija pazīstams no
stāstu krājuma "Gājiens ar klibo zirdziņu" un biju apņēmusies izlasīt arī iepriekšējo viņa grāmatu - romānu "Tu nevaru dabūt visu, ko gribi". Nevaru noliegt, visu gribēto dabūt nevar. Vismaz ne tūlīt un tagad, uz vakardienu. Villijs, Sofija un Pepiņš izvadā lasītāju pa dažādiem pakšiem, gluži kā ignorēdami. Visa šī grāmata ir kā milzīgs dialogs, kurā tēli dzīvo savu dienu, pārspriež dziļākus un mazāk dziļus jautājumus, prāto par nākotni un vienkārši ir - tik dzīvi, mazliet skaudruma, mazliet skumju, bet traģikomiska humora pilni.
Es teiktu, ka šis romāns "ieskrienas" lēni, varētu arī teikt, ka tas vispār neieskrienas. Jā, viens, otrs notikums katram no tēliem izveidojas, taču kopumā teksts lineāri izveda mani cauri kādai tēlu dzīves daļai un tad pameta lidostā. Tas nav sliņķa ceļojums, kurā aizved teksts. Te arī pašam lasītājam sava laiviņa pa kanālu jāizairē cauri mazām absurda saliņām un tēlu sāpīgajām morālajām traumām. Manuprāt, patiesā visa romāna darbība notiek katrā tēlā pašā, viņi aug, mainās, svārstās. Tas ir ceļojums cilvēkā, nevis pasaulē viņiem apkārt. Šī grāmata kādam varētu šķist ļoti īpatnēja, taču mani tā ieveda tādā patīkamā meditācijas stāvoklī. Un šie trīs galvenie tēli (Betiju es vairāk vērtēju kā lielu fonu), nav nekādi prasti dīkdienīgi jefiņi. Noskaņu līmenī Vlada Spāres romāns man nedaudz atgādināja pusaudžu gados krievu valodā lasītās Viktora Peļevina grāmatas. Brīžiem nemaz nesaproti, kur esi un ko dari, taču jau pēc mirkļa attopies, ka sēdi ar grāmatu rokās un esi tajā. Man šoreiz patiešām ir grūti raksturot, par ko ir mana lasāmviela, jo brīžiem šādu jautājumu lasīšanas procesā dzirdu un arī atbildu. Taču ne šoreiz. Šoreiz man bija ļoti grūti atbildēt.
Jutos kā glūnīgs noklausītājs, kurš slapstās Villijam, Sofijai un Pepiņam līdzi kaut kur tuvējos ceriņos vai lien uz vēdera līdzi caur izkaltušu zāli, snaikstās aiz kapakmeņiem. Es, iespējams, pat piedalījos slepkavības slēpšanā. Par to es Jālasa gan bija ar pauzēm, jo ilgi kopā ar Villiju, Pepiņu un Sofiju skriet līdzi nespēju. Brīžiem ļoti paguru, gan jau arī karstums, kas valdīja apkārt man reālajā dzīvē, darīja savu un darīja mīkstu ne tikai miesu, bet arī prātu darīja kūtru. Un, šo rakstot sapratu, ka grāmatā taču arī bija tas lielais karstums! Es svīdu, viņi svīda, gaisā kaut kur deguna līmenī bija pakāries liepziedu tvans, katrs bruģakmens un asfalta pleķis vibrēja tveicē un gluži vienkārši reizi pa reizei gribējās saldējuma.
Patiesi izbaudīju Vlada veidotos apkārtējās vides aprakstus. Brīžiem nekā un tad pēkšņi vairākas rindkopas no vietas. Skaisti veidotiem vārdiem, teikumu konstrukcijām un dzīvīgi ilustrējoši apraksti:
"Ap torni ķaukstēdami lidinājās kovārņi, it kā kāds tos būtu pavirši izbēris gaisā. No Daugavas pūta mitrs vējš, nesdams sev līdzi viļņu dūņaino, iesāļo dvesmu, kas jaucās ar visuresošo kanalizācijas smārdu, vecu, kaļķainu mūru un gadsimtiem trunējušu pāļu dvaku, ar baložu mēsliem klātu, bēniņos pamestu lietu skābeno, putekļaino smaržu, kas spraucās no vaļējo jumtu lūkām. Vējš lēni slīdēja pa bruģi, uzsūcot mitras zemes un pelējuma dvaku, kas cēlās augšup no pagrabu tumšajām, restotajām šahtām, ievilka sevī ēdiena smaržas, ko no restorānu virtuvēm pūta graboši ventilatori, un klejoja tālāk pa šaurajām ieliņām, izplatot visapkārt Vecrīgas salkano, iepuvušo elpu, kurā jautās ilgas pēc aizgājušiem laikiem, te kādreiz dzīvojušiem, sen mirušiem cilvēkiem, par kuriem liecināja vairs tikai šī nemainīgā vecas un nogurušas pilsētas smaka."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru