Biju lasījusi, ka Bernharda Šlinka (Bernhard Schlink) romāns "Priekšlasītājs" (Der Vorleser) ir viena no grāmatām, kas mūža laikā obligāti jāizlasa. Kādam tas pat bijis visu dzīvi mainošs darbs. Latviešu valodā "Izdevniecība AGB" 2002. gadā izdotā versija šai grāmatai man nebija pieejama, tāpēc ļoti priecājos, kad ieraudzīju, ka "Priekšlasītājs" 2020. gadā izdots vēlreiz "Zvaigzne ABC" paspārnē un tapis atkal pieejams.
Nevaru noliegt, ka grāmata patiesi ir lieliska! Tajā ir holokausts, mīlestība, kauns, kritika iepriekšējai paaudzei un analfabētisms. Lieli temati, ja tā var teikt, taču iekļauti nelielā apjomā. Par to vien autors apbrīnojams. Berhnards Šlinks ir ne tikai rakstnieks, bet arī Vācijā labi pazīstams tiesību zinātnieks un praktiķis. Autors strādājis par tiesnesi, pasniedzis tiesību filozofiju un publiskās tiesības vairākās universitātēs, piedalījies dažādu tiesību aktu izstrādē. Šādā ziņā no Šlinka grāmatā ir ļoti daudz gan galvenajā varonī, gan viņa ģimenes locekļos. Vai arī pārējos aspektos? Nav ne jausmas.
Pusaudzis Mihaels 15 gadu vecumā iepazīstas ar divtik vecāku sievieti Hannu, viņi uzsāk mīlas dēku. Hanna apmaiņā pret savām zināšanām un maigumu vēlas, lai pusaudzis viņai lasa priekšā grāmatas. Pēc kāda laika Hanna pazūd, neko nesakot. Ar šo sižeta līniju vien pietiktu veselai grāmatai. Taču nē, lasītājam paveras nākamā šķautne. Pēc gadiem Mihaels jau ir tiesību zinātņu students un semināru ietvaros piedalās kādā tiesas procesā, kur spriež par vairāku sieviešu, koncentrācijas nometņu apsardžu, vainu notikumos kara laikā. Uz apsūdzēto sola Mihaels ierauga arī Hannu.
Un šajā brīdī atklājas, ka šī grāmata nav vienkārši grāmata par mīlestību, kurai nevajadzētu būt. Šis ir stāsts par paaudžu cīņu, par Vācijas vēsturi un tās atbalsīm tagadnē. Tas ir stāsts par cilvēka izvēles brīvību vai tās neesamību nacistiskajā Vācijā. Lasītāja paša pārdomām atvērts palika jautājums - vai iespējams nepakļauties un izdzīvot? Domāju, priekš tā jābūt ļoti izmanīgam un viltīgam. Man ļoti patika, kā autors bija risinājis vēstures atmiņas un kolektīvās vainas morāli ētisko dilemmu iekļaušanu tekstā, caur stāstītāja sarunu ar tēvu filozofu. Patiesībā šajā romānā neviena detaļa nav nejauša un nevajadzīga. Katra kādā brīdī piesaistās citām un veido kopējo ainu, kas pirmajā lasīšanas reizē var paslīdēt garām.
"Tāda rādīšana ar pirkstu uz vainīgajiem neatbrīvoja no kauna. Tomēr tā vismaz varēja pārvarēt kauna radītās ciešanas. Tā pārvērta pasīvās, kauna radītās ciešanas enerģijā, aktivitātē un agresijā. Un izrēķināšanās ar vainīgajiem vecākiem bija īpaši enerģiska."
Patiesībā grāmata ir rāmi plūstoša, abi galvenie tēli katrs savā veidā rezignēti pieņem ar viņiem notiekošo. Grāmatā nav strauju "uhh" un "ahh". No tās staro filozofijai raksturīgs rāmums visās izpausmēs. Pārdomas par senču vainu un to, vai arī tev pašam vajadzētu justies vainīgam vai gluži otrādi - skarbi nosodīt senčus, ir filozofiska saruna, nevis kā priekšvēlēšanu debate.
Man nedaudz pietrūka sīkāka Hannas motivācijas apraksta un skaidrojuma. No otras puses - tas atstāj lasītājam pašam vietu pārdomām un minējumiem. Grāmata neļauj vienkārši atslābināti atpūsties, bet gan liek piedalīties ar savām domām, šķirot lapu pēc lapas.
Romāns “Priekšlasītājs” pirmo reizi izdots 1995. gadā un esot autora slavenākais darbs. Tas ir ieguvis vairākas literārās balvas, tulkots četrdesmit piecās valodās un pēc tā motīviem ir uzņemta kinofilma ar Keitu Vinsletu galvenajā lomā, atnesot aktrisei Oskara balvu. Manā "skatāmo grāmatu" sarakstā ierakstu vēl vienu. No vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru