Nanda Milbreta "Kommunalka Child"

Dzīve komunālajā dzīvoklī un komunālā valstī caur pieaugušā muti un atmiņām. Latviete Nanda Milbreta savu debijas grāmatu "Kommunalka Child" izvēlējusies rakstīt angļu valodā. Iespējams, lai tā iegūtu plašāku atpazīstamību arī ārzemēs un nepaliktu tikai Latvijas lasītāju plauktiņos. Pirmo reizi par to dzirdēju grāmatu klubā, taču patiesi sakāroju izlasīt, kad ieraudzīju kādā Instagram fotogrāfijā. Ar fotogrāfijas licēju arī sazinājos un aizņēmos grāmatu lasīšanai (tagad priekšā lielais darbs šķirstīt sarakstes un atrast, no kuras dāmas ņēmu grāmatu). Nanda pavērusi aizkaru uz Padomju Latviju, virzoties uz savienības norietu. Viņa atcerējusies savas ģimenes paradumus, savus pārdzīvojumus, pirmās sastapšanās ar ārpasaules lietām (košļājamās gumijas, Ozijs Osborns, rietumu viesnīcas, lidojums Lufthansa ekonomiskajā klasē u.c.). Autore pievērsusies arī savu vecāku rīcību un kopdzīves, kā arī audzināšanas metožu atcerei, pavisam nedaudz arī analīzei. 

No vienas puses grāmata nedaudz atgādināja Vizmas Belševicas "Bille" vai kādu no daudziem līdzīgiem "bērna skatījums uz pagājušo laiku" tipa darbiem. Nenoliedzami interesanti uzrakstīta un viegli lasāma grāmata. Te gan laikam nopelns arī tam, ka Nanda raksta tajā angļu valodā, ko esmu skolā mācījusies arī es un nav jāmeklē pēc vārdnīcas katrā piektajā teikumā. Vienlaikus, pēc tik daudzu padomju laikam veltītu grāmatu izlasīšanas, man grūti atrast jauno katrā nākamajā. Viss jau šķiet lasīts un zināms, izņemot varbūt konkrētas ģimenes individuālās pieredzes. Zināmā mērā šādas grāmatas "ģimenes vēstures" ir kā "Privātās dzīves" lasīšana nedaudz inteliģentākā formā.

Pašas autores veidotās ilustrācijas, iespējams, paredzētas, lai mēģinātu lasītājam vairāk iedvest to it kā bērna skatījumu. Bērnišķīgas tās bija, bet mani nepārliecināja, ka stāsta bērns. Es caurum cauri jutu, ka rakstījis jau pieaudzis cilvēks, kurš centies par visām varītēm atcerēties, kā bija. Pateicību sadaļā arī guvu tam apliecinājumu - autore pateicas savai ģimenei, kuri palīdzēja sasiet kopā pārtrūkušos atmiņu striķīšus.

Kādam par Padomju savienību mazāk lasījušam jaunietim šī grāmata noteikti būtu interesantāka nekā man. Nebiju līdz galam īstā grāmatas auditorija. Par komunālo dzīvi manā gaumē tad vairāk bija Laimas Kotas "Istaba". Taču nevaru noliegt, ka sava aizrautība pret to bija arī man. Nandas Milbretas "Kommunalka Child" vislabāk gan jau noderēs jauniešiem, kuri latviešu valodā negrib lasīt principiāli un labprātāk izvēlas lasīt angļu valodā. Ar šo nu varēs apmierināt kāri pēc svešās mēles, taču vienlaikus uzzināt arī kaut ko par savas valsts un tautas vēsturi. Nav izsūtījumu un sēru stāstu. Ir jaunas sievietes skatījums uz bērnību, ieturot laika distanci un, iespējams, tā piedodot stāstam nedaudz romantiskuma.