Biju sailgojusies pēc tāda kvalitatīva un skaista dzimtas stāsta, pēc dokumentālās prozas, un atcerējos e-grāmatā gaidošo Maijas Miglas-Streičas "Matildes gadsimts". No šīs grāmatas gaidīto saņēmu pilnā apjomā. Turklāt varēju arī mazliet ielūkoties Padomju Latvijas Liepājā. Galvenā varone, autores vecmāmiņa Matilde dzimusi pašā 20.gadsimta sākumā un pieredzējusi gan pirmo, gan otro pasaules karu, dažādas varas un valdīšanas, sapņos pie viņas ar viedu padomu nācis pazudušais tēvs, bet citi pirms nāves vēl ienākuši sapņos atvadīties. Vieda seno latviešu gudrība ieklausīties senču padomos un sirdaspziņā, kā arī nebāzt savu degunu tur, kur bez tā itin labi var iztikt. Caur "Matildes gadismts" lasītājs pieredz Latviju sešās cilvēku paaudzēs.
Teju gadsimta garumā ar Matildes acīm redzam latviešiem un Latvijai būtiskos notikumus, ko papildina sadzīviskas ainas un ģimenes locekļu likteņa stāsti. Autores atdzīvinātie senči galvenokārt bijuši vienkārši, strādīgi, centīgi un visādi izdarīgi cilvēki, kuri nezaudēja sapni par Latvijas brīvību. Galvenokārt. Matilde visu mūzu tur ciešu saikni ar mammu, māsām un brāli, taču inde rodas Matildes attiecībās ar meitu Austru. Jaunā sieviete nebija pieredzējusi brīvību, kādu to zināja Matilde un aizrāvās ar padomju valsts idejām, iestājās komjaunatnē un izgāja par sievu pie komjaunatnes sekretāra. Autore nav baidījusies atklāt to dzīves lappusi, kurā viņas tēvs ir čekas darbinieks. Ne katrā latviešu ģimenē par to gatavi runāt, parasti kaunās un slēpj vai vismaz īpaši neizceļ. Maija Migla-Streiča par savu tēvu ir srāstījusi.
Man ļoti patīk kā starp poētisko teksta daļu ievijušies atbilstoša laika avīžu rakstu fragmenti. Tie sniedz sazemējumu ar realitāti, neļauj domāt, ka viss ir tikai izdomāts vai nosapņots. Notikumi šajā grāmatā ir patiesi, cilvēku dzīves stāsti arī, tik dialogi daudzviet piedomāti, jo pati autore nav varējusi būt klāt visās sarunās.
Austra savā ziņā ir zudušas paaudzes pārstāve, kamēr viņas meita Maira (pati Maija) ir brīvības atdzimšanu nesoša laika bērns, kura vērojo pieaugušos un velko kopsakarības, audzināta galvenokārt vecmammas mīlestībā un paspārnē. Lai arī stāstam gadsimta garumā bija visas iespējas tapt par sēru, vaimanāšanas un raudāšanas gabalu, tas ir izdevies bezgala gaišs un labestīgs. Nudien tas ir kā no maigās, mīļās un ļaunu neturošās vecmāmiņas mutes nācis. Es ar lielu pateicību lasīju šo mīlestības pilno dzimtas stāstu.
Tik labi uzrakstīts, ka pilnīgi sagribējās pašai izlasīt "Matildes gadsimtu" :)
AtbildētDzēst