"Es tik labi esmu iemācījies
nelasīt, ka nelasu pat to, kas acu priekšā pagadās nejauši. Tas nav viegli:
lasīt mums iemāca jau bērnībā, un visu mūžu mēs vergojam visam rakstītajam, ko
mums liek priekšā. Sākumā arī man bija grūti iemācīties nelasīt, taču tagad tas
nāk dabiski. Galvenais ir neatteikties skatīties uz rakstītiem vārdiem, taisni
otrādi - vajag uz tiem skatīties tik cieši, ka tie pazūd." /54.lpp./
Šis
bija viens garš ceļojums no 2020. gada iekšā 2021. gadā. Ja Rīgā būtu sniega
kupenas, varētu iedomāties, ka brien par nepārskatāmu, neiebristu baltumu,
meklējot ceļu vai virzienu. Itāļu rakstnieks Italo Kalvīno tulkotājas Daces
Meieres pārcēlumā ar grāmatu "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks"
izvazāja mani kā lasītāju aiz deguna desmit atsevišķos tekstuālos piedzīvojumos
un vienā filozofiskā pārspriedumā par rakstīšanas un lasīšanas būtību. Ar šo
grāmatu noslēdzu vienu 2020. gada apņemšanos - Latvijas Literatūras gada balvas
nominantu saraksta apguvi.
