Zane Daudziņa "Dienasgrāmata"

Tik krāsu piesātinātu un košu vāku, kāds ir aktrises un runas pedagoģes Zanes Daudziņas darbam "Dienasgrāmata" nevar nepamanīt! Es šķiet paspēju sagaidīt trešo vai pat ceturto grāmatas piedruku līdz tiku pie sava eksemplāra pirkšanas. Kā nu ne? Pandēmijas laika pārdomas ir pārdodams temats, arī dienasgrāmatas, atmiņas Latvijas lasītājam, šķiet, patīk. Piemēram, es pandēmijas sākumā nespēju koncentrēties grāmatām vai pat žurnāliem un mana lasīšana aprobežojās ar Latviešu folkloras krātuves kolekciju "Pandēmijas dienasgrāmatas". Domāju, arī autores personība ir gana labs piesaistes faktors. Manu vēlmi lasīt papildināja arī tas, ka savos radio laikos pie Zanes Daudziņas apmeklēju dažas runas nodarbības un man bija izveidojies ļoti labs iespaids par viņu gan kā pedagogu, gan kā cilvēku.

Paolo Džordāno "Sērgas laikā"

Savulaik sērgas man šķita par daudz, jo tā bija visur. Pagāja gads pandēmijā un tapu gatava izlasīt Paolo Džordāno eseju "Sērgas laikā". Vēl jo vairāk jālasa bija tāpēc, ka draudzene man to atsūtīja mūsu mazajā apmainīšanās akcijā un tik plānu grāmateli jau grēks nemaz neizlasīt. Pagāja vēl vairāki mēneši, lai es par to uzrakstītu. Laikam jau tā sērga mūs neatlaidīs tik ātri, kā bijām cerējuši. Jāmeklē jaunā normalitāte nenormālību laikmetā. 

"Sērga jau ir kaitējusi saitēm starp mums. Un ir atnesusi daudz vientulības: to vientulību, ko pieredz intensīvās terapijas nodaļu pacienti, kuri ar citiem sazinās caur stiklu, un arī citādu, daudz plašāk sastopamu vientulību, ko rada aizsargmasku aizdarītās mutes, aizdomu pilnie skatieni, pienākums palikt mājās. Sērgas laikā visi esam brīvi un vienlaikus mājas arestā." /19.-20.lpp./

Grāmata iznāca īstajā laikā, kad lielākais vairums no mums meklēja visus iespējamos glābiņus, skaidrojumus, idejas. Šobrīd laiks ir pagājis un pandēmija visiem jau "sēž aknās". Šķiet, ka ierobežojumus ievērojošie un potētie paguruši skaidrot vakcinēšanās nozīmīgumu, jo cerēja uz vakcīnas spēku un glābiņu. Savukārt vakcinēšanos un ierobežojumus neatbalstošie gan šķiet aizvien spara pilni un ar paceltu karogu nes šo retoriku arī uz Saeimas vēlēšanām, kas gaidāmas vispār vēl tikai pēc gada. Par ko gan viņi aģitētu vai pret ko cīnītos savās kampaņās, ja nebūtu pandēmijas, covid-19 un ierobežojumu? Pret ko bļautu, ja nebūtu vakcīnu un cilvēku, kuri grib atgriezties vecajā dzīvē, kad pilns sabiedriskais transports uzdzina šermuļus tikai vārīgajiem un no cilvēkiem bēgošajiem introvertiem?

"Sērgas laikā solidaritātes trūkums visupirmām kārtām liecina par iztēles trūkumu." /24 lpp. /

Bet atgriežoties pie Paolo Džordāno, man šķiet, ka daudz par šo darbu nav, ko rakstīt. Tā ir izcila eseja, kas nav zaudējusi aktualitāti arī pēc pandēmijā aizvadīta vairāk nekā gada. Nevaru tikai saprast, vai tas labi, autors rakstījis laikam un ģeogrāfijai pāri stāvošu tekstu. No literatūras un domas viedokļa pārlaicīgums ir izcila lieta. Savukārt no pandēmijas viedokļa tas nozīmē, ka pagājis jau vairāk nekā gads, bet nekas vēl nav beidzies. Teksts nedaudz atgādināja šo to no Latvijas Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv publicētajām Pandēmijas dienasgrāmatām. Tās, starp citu, bija mans pandēmijas sākuma radītās lasīšanas blokādes glābiņš. Man vajadzēja kaut ko lasīt, bet grāmatām koncentrēties nespēju. Es lasīju citu cilvēku digitālās dienasgrāmatas un rakstīju savējo.

It kā nodrāztais teiciens (paša Džordano vārdiem tā raksturots), šajā grāmatā lieliski izskaidrots vienkāršām matemātiskā darbībām - Neviens cilvēks nav vientuļa sala.

Emīlija Sentdžona Mandela "Vienpadsmitā stacija"

Dažreiz cilvēkam jāpalasa sievišķīgi romāniņi un jāatpūšas, dažreiz jāpievēršas nopietnākiem tematiem - vēsturei un vēsturiskajai prozai, bet dažreiz vajadzīga kāda lasāmviela iegrimšanai nereālā fantāzijā. Trešajam tipam pieder nupat izlasītā Emīlijas Sentdžonas Mandelas "Vienpadsmitā stacija" par šķietami nereālu iespējamību, ka visā pasaulē paliek tikai saujiņa cilvēku. Un šoreiz nav stāsts par tik daudz citos darbos aprakstīto vampīru tematu vai kādiem neveiksmīgiem valdību eksperimentiem, bet gan par nāvējošu vīrusu. Pasaulei uzbrucis īpaši agresīvs cūku gripas paveids jeb Gruzijas gripa. Kanādā šī gripa ieceļojusi ar lidmašīnu no Maskavas, divu dienu laikā pēc pirmās saskarsmes ar vīrusu cilvēks ir miris. Dzīvi palikuši tikai saujiņa cilvēku. Fantastiski nereāls scenārijs, kas brīžiem var šķist patiešām reāls un to es rakstu kā cilvēks ar pirmajām iesnu pazīmēm un jūtīgu kaklu. Jūs maz varat iedomāties, kādas domas mani pārņem, pabeidzot šo grāmatu un pēc pāris dienām pamostoties ar iesnām? Smieklus pie malas, pievēršamies "Vienpadsmitajai stacijai".

Lorena Olivera "Rekviēms"

Kad nepieciešams mazliet atslēgt smadzenes no realitātes un pafantazēt, izvēlieties kādu no jauniešu romāniem par mīlestību jeb drīzāk par mīlestības neesamību. Tā es varētu iesākt šo atsauksmi par Lorenas Oliveras darbu "Rekviēms". Ja vien... Lasītu to uzreiz pēc pirmās daļas "Delīrijs" un otrās daļas "Pandēmija". Rekviēms ir triloģijas noslēdzošā daļa stāstā par pasauli, kurā mīlestība teik dēvēta par slimību un izskausta ar īpašas operācijas palīdzību. Tiesa gan - līdz ar citām cilvēkam normāli piemītošām jūtām, piemēram, līdzcietību.

Lorena Olivera "Pandēmija"

Kādreiz pērnā gada augustā rakstīju par Lorenas Oliveras grāmatu "Delīrijs", kamēr gaidīju iznākam otro daļu, pavisam aizmirsu, ka kaut ko gaidu. Nesen, aizdomājoties par nākamo smadzenes samērā atpūtinošo literatūru, atcerējos, ka ir taču grāmatas ar vairāk kā vienu daļu. Šoreiz blogā Lorena Olivera "Pandēmija" otrā no Oliveras triloģijas par zemi, kur mīlestība ir bīstama slimība.