Emīlija Sentdžona Mandela "Vienpadsmitā stacija"

Dažreiz cilvēkam jāpalasa sievišķīgi romāniņi un jāatpūšas, dažreiz jāpievēršas nopietnākiem tematiem - vēsturei un vēsturiskajai prozai, bet dažreiz vajadzīga kāda lasāmviela iegrimšanai nereālā fantāzijā. Trešajam tipam pieder nupat izlasītā Emīlijas Sentdžonas Mandelas "Vienpadsmitā stacija" par šķietami nereālu iespējamību, ka visā pasaulē paliek tikai saujiņa cilvēku. Un šoreiz nav stāsts par tik daudz citos darbos aprakstīto vampīru tematu vai kādiem neveiksmīgiem valdību eksperimentiem, bet gan par nāvējošu vīrusu. Pasaulei uzbrucis īpaši agresīvs cūku gripas paveids jeb Gruzijas gripa. Kanādā šī gripa ieceļojusi ar lidmašīnu no Maskavas, divu dienu laikā pēc pirmās saskarsmes ar vīrusu cilvēks ir miris. Dzīvi palikuši tikai saujiņa cilvēku. Fantastiski nereāls scenārijs, kas brīžiem var šķist patiešām reāls un to es rakstu kā cilvēks ar pirmajām iesnu pazīmēm un jūtīgu kaklu. Jūs maz varat iedomāties, kādas domas mani pārņem, pabeidzot šo grāmatu un pēc pāris dienām pamostoties ar iesnām? Smieklus pie malas, pievēršamies "Vienpadsmitajai stacijai".

Viss stāsts sākas ar aktiera Artura Leandera nāvi uz skatuves. Nē, nē, viņu nepiebeidz gripa un viņš nav aplipinājis visu teātra trupu un apmeklētājus. Arturam ir banāla sirdstrieka. Bet viņš tomēr ir zināmā mērā vienojošs elements starp daudziem citiem tēliem. Stāsts pārmetas uz nosacītu tagadni, kurā Kanādā un Ziemeļamerikā, iespējams, pat visā pasaulē palikusi vien saujiņa cilvēku. Vēl ik pa laikam varam atgriezties uz pirmajām pandēmijas dienām un mēnešiem. Proti stāstījumā mijas vairāki laika posmi un katram no tiem ir nozīme, plus vēl pa laikam iespraucas Artura vēstules kādai V. Pēc sākotnējā slimības uzliesmojuma pagājuši 20 gadi un apkārt ceļo teātra trupa "Simfonija", uzstājoties ar Šekspīra iestudējumiem. Viņi piestāj dažādās apdzīvotās vietās, kurās dzīvošanai apvienojušies izdzīvojušie cilvēki. Pēkšņi no trupas sāk pazust aktieri.

Šajā romānā ir ārkārtīgi daudz varoņu un īpaši sākumā stāstos par "Simfoniju" ir grūti orientēties, saprast, bet pēc kāda laika pierodi, autors sāk izcelt pāris galvenākos tēlus un ir labi. Nedaudz kaitināja, ka vairākiem potenciāli ļoti interesantiem tēliem veltītas vien dažas rindiņas. Arī sižeta līniju ir ļoti daudz un sanāk, ka kāds ārkārtīgi interesants sižets ar lielu potenciālu paliek tikai viegli aizskarts. Tas man tāds neliels personisks aizvainojums. Bet lasītājam jau ir tiesības padusmoties uz autoru un ja kas pavisam nepatīk, lieti noder teiciens par darīšanu pašam, ja šķiet, ka vari labāk.

Vienlaikus man ir nojausma, ka autore iecerējusi šim stāstam turpinājumus un "taupa" tēlus, tad izvērstos gan tā vienīgā pret gripu imūnā čaļa stāsts, gan lasītājam tiktu dots ieskats Džīvana dzīves 15 gados, kuriem pārlekts pāri. Arī komiksā "Vienpadsmitā stacija" parādījusies līdzība ar izmirušās pasaules realitāti paliek īsti neattīstīta. Vēl viena cerība uz turpinājumiem.

Man personiski vislabāk patika stāsta daļa par cilvēku dzīvi lidostā pirmajā gadā pēc pandēmijas uzliesmojuma. Jo īpaši par tām lietām, ko izmantot sadzīvē, par lietām, kas līdz ar elektrības zudumu zaudē savu nozīmi. Ja autorei patiešām gribējies pietaupīt notikumus un tēlus turpinājumiem, tad noteikti tieši šo lidostas līniju varētu uz to rēķina izvērst dziļāk. Un es tiešām ļoti, ļoti ceru uz turpinājumiem par pasauli pēc lielās tīrīšanas. Šajā grāmatā ieskanas arī tas temats, kas šobrīd izskan arī sociālajos tīklos, proti, varbūt pasaule attīrās no liekā - no cilvēkiem, kas negausīgi izsūc tās resursus un vairo piesārņojumu. 

Īsāk sakot, grāmata ir ļoti aizraujoša, kaut kādā mērā arī šī brīža aktualitātes skaroša. "Vienpadsmitā stacija" ievelk vienā mirklī un lielākais mīnuss ir pēkšņās beigas. Tieši negaidītais pēdējais punkts ir tas, kas man liek cerēt uz Emīlijas Sentdžonas Mandelas domu lidojuma turpinājumiem par pasauli pēc lielas attīrīšanās no cilvēkiem.