Ar dēlu jau bijām lasījuši kopā Lauras Vinogradovas "Mežpasakas. Par Meža Susuri, skudrām, Vilceni un Pūces Bērnu" un man ir neizskaidrojama vēlme, lai man mājās būtu visas grāmatas, ja tās iznākušas vienotā sērijā. Kāda runa, metos iekšā arī nākamajos sulīgā un spilgtā meža būtņu piedzīvojumos. Otrais Lauras Vinogradovas un mākslinieces Ineses Ozolas kopdarbs "Mežpasakas. Par zalktēnu un stirnu meitenēm" arī parāda dažādas ētiskās un estētiskās vērtības caur personificētiem dzīvnieku tēliem. Šoreiz pasakas ir divas. Mazais Zalktēns prāto par visu dzīvo radību dažādību un atšķirīgā pieņemšanu. Nav ko skumt par to, ka esi citāds, jo daba mūs visus radījusi skaistus. Mēs esam tai vajadzīgi tieši tādi kā esam. Savukārt stirnu jaunkundzes mācās savu sakņu apzināšanās nozīmi un mīlestību.
Šī, jāatzīst, bija no reizēm, kad vecākam par grāmatu ir lielāka sajūsma nekā pašam bērnam, kuram pasakas paredzētas. Līdzīgi kā iepriekš, teksta manam bērnam attiecībā pret attēliem bija par daudz. Viņam trūka pacietības noklausīties līdz galam manu lasāmo. Taču tā nav liela bēda, jo būtībā šī grāmata paredzēta nedaudz vecākiem klausītājiem un lasītājiem (apmēram no piecu gadu vecuma). Un trīsgadnieks vēl nav piecgadnieks, tāpēc prasīt no viņa piecus gadus vecam bērnam atbilstošu pacietību un interesi ir nevajadzīgi un pat kaitnieciski.
Tāpat kā pirmajā grāmatā, arī šajā ir ļoti spilgtas un skaistas ilustrācijas, dzīvnieki uzzīmēti tik inteliģentas ārienes un reālistiski. Nespēju beigt priecāties. Grāmatu var kārt pie sienas gleznas vietā. Abas grāmatas. Tekstus man analizēt pagrūti, jo neesmu bērns. Kā pieaugušais spēju tur saskatīt gan tās mazās pamācības, kas nav uzbāzīgi didaktiskas, gan papriecāties par, manuprāt, viegli uztveramiem tekstiem. Šī grāmata noteikti gaidīs, kad mans mazais klausītājs paaugsies un varbūt pats kļūs par lasītāju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru