Es pat īsti nezinu, ko gaidīju no Zanes Zustas un Diānas Zandes grāmatas "Tarakāni manā galvā". Tas, ka "tarakāni" manā (un mums ikvienam) galvā ir, bija jau skaidrs. Tas, ka tikai grāmata nevar palīdzēt tikt ar savām problēmām galā, arī tā kā būtu skaidrs. Laikam jau meklēju vieglu un ātru izklaidi, ko zināmā mērā arī ieguvu. Protams, arī vairākus pārdomu graudus izsijāt varēju un ar tiem padalīšos arī blogā. Grāmata veidota no vairāku sieviešu stāstiem, ko, iedvesmojoties no reāliem notikumiem, veidojusi žurnāliste Zane Zusta. Savukārt psiholoģe un psihoterapeite Diāna Zande katram stāstam raksta atbildi vēstules formā. Katru no 15 stāstiem lasīšanas gaitā īsi konspektēju, piefiksējot arī, manuprāt, svarīgāko mācību no atbildes. Būtiski atcerēties jau priekšvārdā rakstīto, ka šīs vēstules nevajag uzskatīt par pilnvērtīgu terapijas aizstājēju (ja tāda lasītājam patiešām nepieciešama). Šīs vēstules ir skats uz cilvēku tikai no pāris īsām etīdēm, pāris fragmentiem, bet psihoterapija ir process, kurā ar cilvēku tā teikt "rok dziļāk" un pa mezgliņam atšķetina to lielo problēmu kamolu, kas cilvēkā savijies.
Skaidrs ir viens, ka ar "tarakāniem" un to padzīšanu vai vismaz sadzīšanu rāmai dzīvei aplociņā ir jāstrādā, jāstrādā un vēlreiz jāstrādā un tas darbs nekad neapstājas. Šī padzīšana nav konstanta. Vienu brīdi cilvēks spēj ļauties plūdumam, par savu problēmu piedomājot un kontrolējot savus "tarakānus", bet jau nākamajā mirklī noraujas, kontrole zūd un "tarakāns", bungas sizdams un taures pūšot, gavilējot iesoļo smadzeņu centrā. Un tā ir visu laiku - kad šķiet, ka esi savācies, savaldījis savus prusakus, viss ir labi un esi harmonijā, bums un nokrīti uz pakaļas, pabaro tarakānus, lai pašaustot sevi par īso vājuma mirkli, celtos un mēģinātu atkal, un atkal, un atkal...
