Vita Kalniņa "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē"

Ģimenes psihoterapeites Vitas Kalniņas grāmata "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē" pie manis atnāca, kad manam pirmajam bērnam jau bija divi gadi. Dāvanu ar prieku saņēmu, bet izlasīt tā arī tobrīd vairs nešķita būtiski. Ģimenē ienākot otrajam bērniņam, beidzot atradu laiku arī šai grāmatai. Pirms turpinu ar pārdomām par "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē", atstāšu še sākumā domu, ko paņēmu sev no Vitas Kalniņas lekcijas par to, kāda mamma vēlos būt - nav iespējams radīt tik daudz bērnu, lai vienreiz beidzot ar vienu bērnu VISU izdarītu pareizi. Šī doma palīdz man neiekrist pārāk dziļos pašpārmetumos, kad analizēju savas attiecības ar vecāko dēlu un to, kā kopā veidojāmies un turpinām attīstīties kā ģimene. 

Grāmata "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē" izdota 2018. gadā un apskata mazulīša ienākšanu pasaulē no psiholoģiskā skatu punkta - sākot ar bērniņa dzīvi dzemdē un piedzimšanu un pirmajām dienām šai pusē, un turpinot ar to, kā mainās bērna vecāku savstarpējās attiecības, kādas ir mazuļa psiholoģiskās un fiziskās vajadzības, kas pieaugušajiem var palīdzēt iejusties jaunajā vecāku lomā un tamlīdzīgi jautājumi. Lai arī anotācijā solīts pasaulē jaunākās informācijas apkopojums, šī grāmata nav pētījumu un atsauču krājums. Šis teksts ir kā saruna un psihoterapeites veikta jauno vecāku vešana aiz rokas cauri tam, ko iedomājamies esam par vecāku lomu mūsdienās. Netiek ignorētas arī skumjas un grūtie brīži, iesakot, kā mēģināt atrast ceļu ārā no tiem.

Man personīgi šai grāmatai īstais laiks bija līdz ar mana otrā bērna piedzimšanu. Lielu daļu informācijas par grūtniecību es varēju uztvert ar vēsāku prātu, pieņemt kā man personīgi derīgu vai gluži otrādi - nevajadzīgu. Ja būtu to lasījusi ar pirmo bērnu, visticamāk, es tikai sajustos vēl sliktāk par trauksmainību grūtniecības laikā, par to, ka viņš dzimis priekšlaikus, par to, ka mums vajadzēja cīnīties par veiksmīgu krūts barošanu un par visu citu, kas man šķita slikti izdevies mammas lomā pirmajā reizē. Kopā ar šo tekstu ejot otrā mazulīša dzīves ceļojumā, varēju analizēt šo to no iepriekš darītā, mazliet nožēloju iepriekš nezināto, guvu dažus skaidrojumus. Taču kopumā varēju tvert šo grāmatu ar rāmu mieru, iejūtību pret saviem bērniem un prieku par to, ka varu darīt citādāk.

Jā, manu draugu un paziņu lokā ir mammas, kuras šo grāmatu nosauca par pārlieku "ezotērisku" un dusmojās uz autori, tekstu un daudz ko citu saistībā ar to. Varu piekrist, ka šajā grāmatā patiesi var atrast arī, manuprāt, absurdas domas, piemēram, atslēgt mājās wi-fi uz bērna gulēt iešanas laiku vai kaut kas par sonogrāfijām, medicīniskajām pārbaudēm un "pareizām" domām grūtniecības laikā, taču kādai citai sievietei tieši šie padomi būs ļoti noderīgi, pieņemami un atbalstoši. Visticamāk mazulis būtu kaut kad nomierinājies arī tad, ja vecāki neizslēgtu wi-fi, taču, ja situācija sakrita tā, ka bērns nomierinās tieši pēc rūtera izslēgšanas un vecāki tam notic, lai nu tā būtu šajā ģimenē. Kā zināms, arī medikamentu izmēģinājumos ir novērots veiksmīgs placebo efekts. Man gan šķiet, ka ticamāk līdz ar interneta atslēgšanu būs sanācis arī beidzot izslēgt televizoru, youtube, spotify un vēl visu citu, kas darbojas no interneta, rada troksni un novērš vecāku uzmanību no paša galvenā - pievērsties savam bērnam, sadzirdēt, saskatīt viņa vēlmes un palīdzēt izdzīvot dienas emocijas bez paralēlajiem stimuliem.

Būt par vecākiem, audzināt bērnus cieņpilni pret visām iesaistītajām pusēm nav viegli. Spiedienu tikai vēl vairāk palielina internetā pieejamās pretrunīgās informācijas pārpilnība, sociālajos tīklos eksponētie smaidi, kā arī tur neparādītās asaras un strīdi. Ir svarīgi atrast savu līdzsvaru un nepazust emocijās. Tamdēļ domāju, ka ļoti vērtīga šajā grāmatā būtu vēl viena nodaļa par to, kā cieņpilni atvairīt negribētus padomus un uzbāšanos ar veciem mītiem un leģendām. Par sociālajiem tīkliem tur mazliet jau bija.

Šajā grāmatā atradu daudz noderīga, daudz vienkārši interesanta, šur tur skrēju pāri pa diagonāli, bet citur apstājos padomāt un pierakstīt savas sajūtas. Ne visi padomi der visiem, arī ne visi psihoterapeiti un viņu metodes der visiem cilvēkiem, kuri psihoterapeitu meklē un vēlas apmeklēt. Ar šo pēdējo domu tad arī grāmatu vērts lasīt. Lai kā jūs arī justos kā ģimene, kā vecāki, kā jaunā mamma vai jaunais tētis, pat ja ģimenē ienāk otrais un trešais bērns, tas viss ir ok. Atliek vien saprast pašam ar sevi - vajadzīga arī palīdzība no malas vai pietiks ar pašu resursiem.

Noslēgumam vēl viens citāts no kādas intervijas ar Vitu Kalniņu: "Katrs vecāks bērnam dod to maksimālo, ko tajā brīdī var iedot. Katra mamma, atskatoties atpakaļ, varētu sev par kaut ko teikt: ja es būtu zinājusi… Bet tu tobrīd nezināji un tāpēc nevarēji rīkoties citādi!"