Dēlija Ouensa "Kur vēži dzied"

Ārkārtīgi grūti rakstīt par grāmatu, par ko stāstījuši jau tik daudzi. Šķiet, ka viss ir pateikts un vairs nav jāuzbāžas ar savu viedokli. Tomēr domas par amerikāņu rakstnieces Dēlijas Ouensas debijas romānu "Kur vēži dzied" vēlos kaut kur piefiksēt, jo ilgu laiku pēc tā izlasīšanas no prāta neiziet galvenā tēla attīstība un transformācija. Šajā grāmatā faktiski ir divi centrālie tēli - dumbrājs un purva skuķe Kija. Un tie abi stāsta gaitā mainās, ko es patiesi izbaudīju, lappuses uz priekšu šķirot. Pieaugšana ir zināšanu un pieredzes uzkrāšanas process, ne tikai gadu ritums, un Dēlija Ouensa to izcili iznes caur Kijas tēlu. Šis ir stāsts ne tikai par zināšanām, ko apgūt, dabu, dzīvi vienā ritmā ar vidi sev apkārt, bet arī par vientulību, paļaušanos uz paša spējām un neuzticēšanos nevienam. Šī grāmata 2021. gadā The British Book Awards konkursā ieguva balvu kategorijā Pageturner  jeb "Grāmata, kuru nevar nolikt malā”. Patiesi tāda tā arī ir!

Vēlmi izlasīt Dēlijas Ouensas romānu auklēju jau sen, no brīža, kad to lasīja "visi" un ar to atgriezos pie mazliet piemirstās e-grāmatu bibliotēkas www.3td.lv. Atkārtošu pati sevi - visērtākais veids, kā atgriezties pie grāmatu lasīšanas, ir tad, ja grāmata vienmēr ir pa rokai un tas ne vienmēr iespējams ar papīra formātu. Turklāt zīdaiņa mammai noderīgi ir arī tas, ka e-grāmatu var lasīt ar vienu roku. 

Ziemeļkarolīnas dumbrājā dzīvo bērns. Kiju vispirms pameta mamma, kādu dienu aizejot no mājām glaunākajās kurpēs, kad meitēns ir sešus gadus vecs. Pēc tam pa vienam no mājām aizgāja vecākie brāļi un māsas, līdz bērns palika viens ar alkohola un azartspēļu atkarīgo tēvu. Taču arī tas nebija uz ilgu laiku. Kādā jaukā dienā viņš devās kārtējā žūpošanas tūrē un pazuda "ar galiem". Kija Klārka ir tikai mazs meitēns, kura skolā gājusi tieši vienu dienu, un nu viņai ar dzīvi jātiek galā pavisam vienai. Stāsta darbība lēkā turp un atpakaļ divās stāsta līnijas, no 1952. gada, ritot uz priekšu līdz notikumi savienojas 1970. gadā. Notikusi slepkavība un vienīgā aizdomās turamā ir dīvainā purva meitene. Kāpēc? Tāpēc, ka - kurš gan cits?

Kija ir ļoti dzīvs tēls ar gluži vai pārdabiskām spējām vērot un saplūst ar vidi. Tieši rāmums, apdomība un spēja pielāgoties izved Kiju no nepatikšanām. Protams, viņai paveicas sastapt savā dzīvē izpalīdzīgus cilvēkus un uzticēties īstajiem, vienlaikus viņa spēj izvairīties no tiem, kuri nesīs nepatikšanas. Vismaz vairumā gadījumu viņai tas izdevās. Viņas kaislīgā vēlme atgūt ģimenes sajūtu, tomēr rada viņai aizvien jaunas sāpes. Tāds mežonīgās Pelnrušķītes stāsts, kas ierauj sevī ar ūdeņiem un putniem bagāto norises vidi. Te ir mazliet kaut kas no pasakas, un daudz kas no National Geographic dokumentālajām filmām. Ā, protams, neizbēgami te ir arī mīlestība un slepkavība. Nogalināts miesta mīlētākais un spicākais čalis. Te ir viss, lai būtu atķeksēti visi obligāti izpildāmie punkti dižpārdokļa radīšanai. Taču aprakstu to šādi bez jebkādas negatīvas pieskaņas. Viss ir lieliski un ļoti baudāmi.

Ļoti interesanta ir autores spēja maigiem spalvas vēzieniem pieskarties arī tematam par kara veterānu traumēto prātu un dzīves uztveri. Savukārt melnādaino segregācijas, kā arī sieviešu līdztiesības tematiem Ouensa ir braukusi virsū ar pamatīgu buldozeru, tieši un nesaudzīgi atklājot to, kā cilvēki tiek iedalīti pareizajos un nepareizajos, ierobežojot viņu iespējas, lēmumi tiek pieņemti sieviešu vietā, viņu viedokli pat nepajautājot, vēl pirms nieka 50 - 60 gadiem. 

Grāmatā "Kur vēži dzied" šķiet ir viss, lai tā būtu izcila! Te ir daba, mīlestība, pamazām atklāti noslēpumi par galveno un otrā plāna tēliem, noziegums, neticamais un ļoti ticamais. Turklāt beigās autore galveno tēlu veikli un eleganti novāc no skatuves, lai lasītājs var mierīgu sirdi aizvērt pēdējo grāmatas lapu un atvadīties no lasāmvielas, lai ķertos pie nākamās grāmatas. Nu labi, varbūt vēl pirms tam jāmēģina kaut kur noskatīties pēc šīs grāmatas veidotā, pērn pirmizrādi piedzīvojusī, filma.