atmiņas, kas nepazudīs visu mūžu. Tie no mums, kas cenšas atrast tam vaļu dienās un nedēļās, kas aizpildītas ar darbu un sadzīves lietām, var sākt ar brīžiem, kad mums ir laiks. Tas var nozīmēt stundas vai divu stundu izbrīvēšanu katrā nedēļas nogalē, kad paliekam mājās un kopā mazgājam veļu vai cepam kūku, aprūpējam telpaugus vai strādājam dārzā. Jāņem vērā, ka darbdienās mums var nebūt tik daudz laika vai pacietības, lai ļautu bērniem palīdzēt ēdiena gatavošanā, taču viņus var iesaistīt galda klāšanā, pašiem sava dzēriena ieliešanā pie vakariņām un šķīvja aiznešanā līdz izlietnei pēc maltītes. Varam sākt ar to, kas mums patīk vislabāk un ko labprāt darītu kopā ar bērniem" /101.lpp./
Mans mazulis jau vairs nav mazulis pedagoģes Simonas Deivisas izpratnē, jo mazulis ir līdz trīs gadu vecumam. Tomēr arī man kā četrus gadus veca bērna mammai viņas grāmatas "Montesori mazulis" tulkojums bija gan interesants, gan šur tur noderīgs. Simona Deivisa ir austrāliešu izcelsmes Montesori pasniedzēja kura dzīvo Nīderlandē. Savukārt, ja man kāds jautā, kas ir Montesori, tad vienā teikumā varētu atbildēt, ka tā ir: metode, kā bērnus audzināt patstāvīgus un par sevi pārliecinātus cieņpilni, nesagraujot viņu psihi. Montesori nav tikai ļoti dārgas, īpašas rotaļlietas un laikietilpīga aktivitāšu kartīšu laminēšana. Montesori vispirms ir domāšanas veids un pastāvīgs mācību process arī pieaugušajam. Turklāt jau pirmajā rindkopā pievienošu savu pārdomu graudu: Montesori pedagoģijai nav jābūt izņēmumam un ekstrai, tikai īpašās pirmsskolas izglītības iestādēs un maksas privātskolās. Man šķiet, ka tai jābūt normai! Ar cieņu visos dzīves aspektos - arī pieaugušo dzīvē.
Šajā grāmatā autore sniedz daudz padomus, kā izmantot unikālas pedagoģijas metodes izveidotājas, doktores Marijas Montesori izstrādātos principus un filozofiju. Caur šo pedagoģijas metodi pieaugušais veido pozitīvas, veiksmīgas attiecības ar mazuli, veicina mazuļa interesi par pasauli un māca atbildību. Tas ir paveicams ne tikai, piedomājot pie mājokļa iekārtojuma, bet arī tik ikdienišķā veidā kā sarunas un bērna iesaistīšana mājas darbos. Viena no svarīgākajām prasmēm vecākiem - spēja vērot savu bērnu, neizdarot secinājumu, bet konstatējot faktu. Caur šādiem vērojumiem var attiecīgi saprast sava bērna intereses tajā brīdī un prasmju līmeni. Vecāki un citi pieaugušie pieskatītāji būtībā tiek mācīti ļauties bērnam, viņa vēlmēm un tempam. BET!
"Sekošana bērnam nenozīmē visatļautību, ļaujot viņam darīt visu, ko viņš vēlas. Mēs nosakām robežas vajadzības gadījumā, rūpējoties par bērna, viņa vides un pārējo cilvēku drošību." /99.lpp./
Ļoti vērtīgs, manuprāt, ir ieteikums nesteigties pašam un nesteidzināt bērnu, pielāgoties viņa tempam, tā veicinot bērna zinātkāri. Turklāt piebildīšu, ka sekošana bērna tempam jau nebeidzas pie trīs gadu vecuma sasniegšanas. Katram vecuma posmam sava burvība, tomēr, manuprāt, vecākam bērna tempam sekot pa īstam interesanti kļūst tikai no tiem apmēram trīs gadiem. Bērns šajā laikā jau spēj skaidri pastāstīt, pajautāt, ir iespēja veidot pilnvērtīgu sarunu, balstoties uz to, kas lēnā tempā ieraudzīts. Tikai pēc trīs gadu vecuma pieaugušais no lietu vārdā nosaucēja sāk pārvērsties par respektējamu zināšanu krātuvīti savam bērnam.
Nekā jauna, šķiet, tajā visā nav - ko daru es, to ļauju darīt arī bērnam, viņam atbilstošā sarežģītības līmenī. Un te nav runa par to, ka vecāki iesaista bērnus ikdienas darbos, lai pašiem uz pleciem būtu mazāk darba, bet gan par to, ka tā aug patstāvīgs, par sevi parūpēties spējīgs jauns cilvēks. Nav vecākam jāsēž visu laiku blakus un jāizklaidē bērns spēlējoties, tā nepadarot svarīgas mājas lietas. Nav arī bērnam jāuzliek vesela gūzma obligātu mājas pienākumu. Bet pat divgadnieku jau var iesaistīt veļas salikšanā no veļas groza veļas mašīnā un tas jau ir daudz. Arī divgadniekam var iedot putekļu sūcēju un ļaut savākt izkaisītās kinētiskās smiltis. Ideālā gadījumā bērnam noliek piemērota lieluma liekšķeri un birstīti viegli pieejamā vietā un tikai pasaka, ka šmuce savācama ar slotiņu un liekšķeri. Bērns pats zinās, ko darīt, ja būs redzējis, kā to dara pieaugušais. Turklāt svarīgi atcerēties pārāk daudz nemuldēt kamēr bērns koncentrējas. Ja viņš netiek galā, pajautā, vai palīdzēt. Ja lūdz palīdzību, parādi kā tas darāms, pasakot vienu vārdu "skaties", nevis komentējot katru savu mazāko kustību.
"Dažkārt mēs pārāk daudz komentējam to, ko bērns dara - nosaucam mozaīkas gabalus, krāsas un tā tālāk. Uzticieties bērnam. Paklusējiet kamēr viņš kaut ar kaut ko darbojas. Reaģējiet, ja viņš vēršas pie jums. Ir daudz citu brīžu, kad varam runāt un piedāvāt bagātīgas valodas versijas: kad atrodamies ārā un kopīgi pētām pasauli, kamēr gatavojam un baudām maltītes vai aprūpes brīžos, piemēram, mazgājoties. Tam nav jānotiek koncentrēšanās brīdī. /178.lpp./
Man personīgi ļoti patika māju iekārtojuma piemēri ar fotogrāfijām un īsiem aprakstiem. Tādus es varētu skatīties vēl un vēl, bet tam jau arī pinterests ir laba lieta. Vienlaikus, jāatzīst, ka šādi piemēri var arī sarūgtināt lasītāju. Jā, bērnam piemērotas attīstošas vides iekārtošanu var veikt arī finansiāli daudz neieguldot. Taču problēmas rodas, ja telpas, ko iekārtot, nav daudz, īpaši, ja daudz nav vietu, kur kaut ko noglabāt prom no acīm. Es jau tā par visām varītēm cenšos novākt no acīm neaktuālo, atdot tālāk pārāk vienkāršo, no kā bērns izaudzis, atbrīvoties no saplīsušā un salūzušā, neturēt pa rokai to, kas vēl pārāk sarežģīts un nepadosies bez lieka stresa. Taču man ir pilna pagulte, drēbju skapis un dīvāna veļas kaste un tāpat visam vietas nepietiek. Un mani atklāti kaitina, ka mūsu dzīvoklī ir tikai viens skapis, kur visu nobāzt no acīm prom un tas pats jādala ar mūsu visu apģērbu, apaviem un citām vairāk vai mazāk sezonālām mājsaimniecības lietām. Un vēl vienam skapim mūsu dzīves telpā gluži vienkārši ir pārāk maz kvadrātmetru. Tāpēc es bēdīgi skatos grāmatā uz foršajiem plauktiņiem, kuros izkārtot tikai pāris aktuālākās un mīļākās grāmatiņas vai uz omulīgo lasāmstūrīti un nomierināšanās/elpas atvilkšanas vietu bērnam, kamēr realitātē tas ir pārbāzts krāsainu muguriņu krāvums divos istabas stūros izvietotajos plauktos un paplucis maiskrēsls, kurš maina savu lokāciju dzīvoklī, atkarībā no mūsu kustību trajektoriju izmaiņām. Taču cenšos daudz nebēdāt, jo mans četrgadnieks mācās atpazīt mīļākās grāmatas pēc muguriņām un saskatīt atšķirīgo līdzīgajās, savukārt es varu ik pa laikam no biežņas izvilkt kaut ko sen neredzētu un tas ir pārsteigums mums abiem.
Grāmatas par Montesori pedagoģiju man mājās jau bija, bet visā dzīves virpulī nebija sanācis tās izlasīt no vāka līdz vākam. Simonas Deivisas "Montesori mazulis" bija pirmā, taču nu jau mēģināšu atrast laiku arī pārējām. Ik pa laikam gan kaut ko paķēru no padomiem interneta portālos, ar atsauci uz Montesori pedagoģiju, kaut ko paņēmu nākotnei līdzi arī no bēbīšu skoliņas, piemēram par nevardarbīgo komunikāciju. Starp citu, ļoti noderīgi šķiet tas, ka Simona Deivisa piedāvā ļoti daudz tā saucamās follow up literatūras jeb piemin arī citas grāmatas par atbilstošu tematiku.
Pēc grāmatas izlasīšanas secinu, ka daudz kas mūsu ikdienā jau tāpat bija novērojams no Montesori pedagoģijas, gan līda ārā no zemapziņas, gan no dažādām mazajām materiālu driskām, kas nosēdušās manā zemapziņā. Kaut kas man nāca līdzi no manas bērnības, kad mana mamma diez vai kaut ko zināja par Montesori, bet zināja, kā iesaistīt mani ikdienas darbiņos, audzinot patstāvīgu bērnu, atļaujot gan gar tīro/netīro veļu pakrāmēties, gan iestādīt pupu nogrieztā piena pakā un vērot, kā tā aug. Man bija pat pašai savs maziņš gludeklītis un maza slotiņa uz manā augumā ierīkota āķīša blakus lielajām slotām. Protams, kad ir liels nogurums, steiga, stress, nepiedomāju pie tā, kā rīkojos un "aizeju" kaut kādā diktatora režīmā, taču pēc tam atvainojos un cenšos laboties. Un vēl es tad atceros par Elīnas Zelčanes grāmatu "Arī labas mammas drīkst kļūdīties jeb kāpēc teorija ne vienmēr strādā praksē" un Hedvigas Montgomerijas "Vecāku maģija".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru