Eve Hietamies "Tētis skolā"

Ir klāt! Ir klāt! Gaidīju ļoti, ļoti, kā Anti Pasanens tiks galā ar spriedzi, aizsūtot dēlu Pāvo uz pirmo klasi? Sagaidīju! Somu rakstnieces Eve Hietamies pirmo grāmatu "Tētis uz pilnu slodzi" un otro turpinājumu "Tētis diviem" abas lasīju pavasarī, 2019. un 2020.gadā. Trešā grāmata "Tētis skolā" bija jāgaida līdz vasaras beigām, tāpēc biju īpaši priecīga to pagājušā nedēļā beidzot saņemt e-pastā. Īsumā par Pasanenu ģimenītes stāstu: Karsto punktu žurnālists un vispār normāls vecis Anti Pasanens gatavojās kļūt par jauno tēvu, taču negaidīti nonāca vientuļā tēva lomā. Ar to visa viņa dzīve, pašsaprotami, sagriezās kājām gaisā. Sievietei vismaz ir grūtniecības laiks, lai sagatavotos gaidāmajām bezmiega naktīm, autiņiem, rotaļlietām un bērna attīstības/miega fāzēm. Vīrietim, kurš nav diez ko iejūtīgs pret savu sievu grūtnieci, sagatavošanās paskrējusi secen. Pirmajā grāmatā Anti tiek pāri zīdaiņa posmam un iegūst savu atbalsta komandu. Otrajā grāmatā dēlēns Pāvo dodas uz bērnudārzu, kamēr tētis cenšas nesajukt prātā, apgūstot arī meiteņu audzināšanas īpatnības. Trešās grāmatas nosaukums jau pasaka priekšā - Pāvo sasniedzis skolas vecumu. Arī šajā posmā tētim jāapgūst daudz jauna un pie viena jācenšas neprojicēt uz dēlu paša skolas laika psiholoģiskās traumas.

Eve Hietamies "Tētis diviem"

Pikets pie izdevniecības man nebija jārīko, pat jāgaida bija salīdzinoši neilgi un somu rakstnieces Eve Hietamies otro grāmatu par Anti un Pāvo Pasaneniem "Tētis diviem" varēsim lasīt jau šajā pavasarī, bet es esmu to izlasījusi vēl pirms tulkojums nonācis uz papīra. Liels paldies izdevniecībai par šādu patīkamu bonusu dzīvē! Turklāt pie manis ieradās versija vēl bez ISBN numura un ar "xxx" korektora, literārā redaktora un fotogrāfiju apzīmējumu vietā. Tāpēc arī šoreiz bloga ierakstu ilustrēju ar somu valodas versijas vāku.

Pirmā daļa "Tētis uz pilnu slodzi" iepazīstināja ar Anti Pasanenu, kura sieva Pija dažas dienas pēc dzemdībām iesēdās taksometrā un aizbrauca. Tāds sīkums - Anti palika viens ar dažas dienas vecu zīdaini uz rokām. Otrajā daļā "Tētis diviem" (un Tarhapäivä nav nekāda nieru diena vai dārziņdiena, kā es centos ar gūgli saprast pēc pirmās grāmatas izlasīšanas) lasītājs turpina dzīvot līdzi tēva un dēla ķibelēm un ikdienai. Pāvo nu jau ir pieci gadi, viņš nav nomušīts vai neglābjami sakropļots, Anti viņu aizvien audzina viens, tēvs ir atgriezies darbā, savukārt dēls iet dārziņā, kur ik pa laikam uzrodas lapiņas, lapiņas, lapiņas un uz tām ļoti svarīga informācija. Dzīve rit savu gaitu līdz pēkšņi Anti nākas uzņemties rūpes par vēl vienu bērnu. Labi vismaz, ka Tertu ir Pāvo vecuma un šķietami diezgan pazīstams bērns. Anti šādās situācijās neiekuļas, viņš tajās tiek ierauts - tā ir frāze, kas tiek atkārtota vairākas reizes un ir ļoti trāpīga.