Govij Līzelotei nenāk miegs kaut visi pārējie lauku sētā jau guļ. Viņa meklē savu miegu, traucējot gulēt citiem. Blakus saimniecei gultā par šauru un vispār gulta govi nespēj izturēt, pastnieks nakts vidū zvana uzmodināts ir apmulsis, cūkām prātā iesēts nemiers, bet kaza un ponijs padodas bailēm, savukārt vistu kūts vispār ir pagalam. Kuram gan nav zināma šī problēma ar miera atrašanu pirms miega? Ikkatram noteikti tā kaut reizi gadījies.
Pie dažādiem izdevējiem latviešu valodā izdotas vairākas vācu rakstnieka Aleksandra Štefensmeijera (Alexander Steffensmeier) grāmatiņas par govi Līzeloti. Jaunākās divas par to, kā Līzelote negribēja mazgāties un kā viņai nenāca miegs, meklējamas Latvijas Mediju klāstā. Papētījusi, kas ir tas, ko turu rokās - izrādās, ka citās valstīs un arī paša autora dzimtenē Līzelote ir ļoti veiksmīgs biznesa projekts.
Vācu valodā ir trīspadsmit Līzelotes grāmatiņas, dažādas multenes un citi papildinājumi, bet Šveices kalnos Menlihenē ir izveidots pat Līzelotes atrakciju parks bērniem. Iepazīstoties ar jaunāko Latvijā iznākušo Līzelotes grāmatu, par to nebrīnos. Līzelote ir patiešām piemīlīgs tēls, grāmata ir jaukām ilustrācijām un arī morāle ir piemīlīga. Šajā gadījumā - ceļu pie miera un miega palīdz rast piederības sajūta, kas rada drošības izjūtu. Tā jau raksta, ka bērnam iemigšanai vajadzīga drošības sajūta un miers, ko tā rada.
Parasti jaunās mājās atnestās grāmatas vispirms nolieku dēlam redzamā vietā vai iedodu rokās un ļauju izpētīt bez manas pavadības. Puika izšķirsta jaunieguvumu un kaut ko skaļi komentē. Pēdējā laikā aizvien interesantāk klausīties, kādu stāstu viņš nolasa no attēliem vien. Piemēram, Līzelotes mocības ar iemigšanu, viņš komentēja kā "govs dara jogu" un "tad viņa pagriezās uz šo pusi, un tagad uz to pusi, tad atkal tā".
Man šķiet, ka ar šādu pieeju es "nošauju divus zaķus". Vispirms - es iegūstu laiku sev, ko bērns pavada patstāvīgi, bet es tikmēr varu paveikt kaut ko no mājas darbiem. Otrais - ļaujot bērnam izpētīt grāmatu vienam pašam, neierobežojot viņa laiku, bet arī īpaši neuzspiežot, manuprāt, pēc tam mazajam klausītājam vieglāk noturēt pacietību uz tekstu un mazāk pārtraukt ar jautājumiem par ilustrācijām - es teiktu, ka tā ir noderīga uzmanības diferencēšana. Iepriekš pats izpētījis ilustrācijas, klausoties viņš domā par dzirdēto un mazāk prāto par attēlu, ko redz priekšā. Starp citu, šāda pieeja, manuprāt, var noderēt arī mazākiem bērniem, kuriem grūti ar pacietību noklausīties pieaugušā priekšā lasīto. Pēc tam, kad esmu izlasījusi priekšā arī grāmatas tekstu, dēla ilustrāciju komentāri jau tiek balstīti dzirdētajā, nevis vairs tikai redzamajā.
Ar jaunām grāmatām arī pati lūdzu dēlam laiku, lai varu iepazīties ar tekstu un attēliem bez viņa līdzdalības. Izlasu tekstus, apskatu attēlus, apdomāju intonācijas, kādās lasīt, dažreiz arī apdomāju, kādi vārdi izmantojami uzrakstīto vietā (piemēram, Kikas Mikas grāmatās "meitene" aizvietoju ar "bērns") vai kuri tēli manam bērnam nebūtu saprotami (piemēram, grāmatā par zobu tīrīšanu Lohnesa briesmonis). Tā izveidoju savu sajūtu par grāmatu un varu skatīties bērna reakcijas, nedomājot par to, kā un ko lasu (tas jau notiek automātiski, ja man bijusi iespēja tekstu pirms tam izlasīt mierīgi pašai).
Bet vispār šajā grāmatā doma izklāstīta pavisam īsos teikumos, līdz ar to uzmanību noturēt nav grūti. Savukārt attēli ir lieli un krāšņi, bet detaļām nepārslogoti. Tāda labsirdīga lasāmviela ar humoriņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru