" - Vai tu domā, ka tu varētu te palikt? - pēkšņi vaicāja Karga.
Ko tu vēl prasi, Melitai gribējās teikt. Esmu taču jau palikusi. Ēnā uz asfalta. Smiltīs pie upes. Tavā istabā zem, zvaigznēm un saulēm. Visās ielās. Uz tilta. Un dažos cilvēkos arī. Kā tad es varētu aiziet.
Bet viņa teica: - Nē, es nedomāju. Ka varētu izdzīvot.
Melita neskatījās Kargas sejā.
- Tas ir labi,, ka tu to apzinies, - Karga teica pēc brīža. - Tu nevarētu. Jūs neviens nevarētu. Jūs noietu dibenā pirmajā nedēļā.
- Kodols jums ir, - viņš turpināja, - Labs, vesels! Bet čaulas, tās trīsdesmit gadus audzētās čaulas jums nav. Ar visu to reizēm ir grūti. Bet bez tās neiespējami. /118. - 119. lpp./
Es biju pārsteigta saņemt plauksta izmēra mīksto vāku sējumiņu, jo šķita, ka temats taču ir tik apjomīgs, ka mazā lappušu daudzumā ne aptaustāms. Proti, pavisam nelielā apjoma grāmatiņā ir divi stāsti vai divi dzīves posmi. Lalita Muižniece stāsta par Rīgu 1941.-1945. gadā un it kā to pašu, bet citādo Rīgu 1974. gadā. Vienā grāmatas daļā galvenais vēstītājs ir vēl mazs bērns. Otrā darba daļā Rīga jau tiek skatīta pieauguša cilvēka nobriedušām acīm, zināšanām prātā. Tā varētu būt tā pati pilsēta, bet ir pavisam atšķirīga.
Ja vēstījuma saturs tā kā būtu puslīdz skaidrs un zināms cilvēkam, kurš par padomju laika vēsturi un notikumiem interesējas, tad tieši vēstījuma forma ir tā, kas piešķir jau zināmajam jaunu un īpašu gaismu. Autore kombinējusi dienasgrāmatas ierakstiem līdzīgus tekstus ar vēstulēm, citu autoru dzejas rindām, atsaucēm no literatūras un publicistikas, kā arī dialogiem.
Bērna acīm pastāstīts, kā no ģimenes aizvests tēvs un turpmākā nākotne mātei ar bērniem ir kā purva slīkšņā - neskaidra, nestabila, bīstama.
"Mātes seja noraustās. Bet pēcpusdienā pie mājas plivinās tumši sarkana drēbe, tieva, gaŗa. Tumši sarkana mēle laiza māju.
No darba pārnāk otrs kaimiņš, jauns vīrs. Apstājas. Kļūst tikpat sarkans kā drēbe. Iesteidzas mājā. Pēc brīža paveŗas bēniņu logs. Izbāžas roka. Slurp! mēle ieraujas mutē. Pelēkā siena paliek tukša.
Pēc kāda laika kaimiņa dzīvoklis arī paliek tukšs." /28. lpp./
Savukārt pieaugušā acīm skatītā Rīga ir kā apstiprinājums tam, ko ārzemēs dzīvojošie par Latviju zina - uz katra stūra pa VDK aģentam vai diviem, stingri kontrolēta ierašanās un būšana Latvijā un tikai Rīgā, drošības struktūru pamatīgi uzraudzītas darbības un pat izteiktie vārdi.
"Pie kases bija jāpasaka summa, par kādu gribēja iepirkties, jāiedod nauda un jāsaņem zīmīte, kas liecināja, ka šī summa samaksāta, tad zīmīte jāaiznes atpakaļ pie grāmatu letes, jānodod un jāsaņem pirkums.
Šāda kārtība bija gandrīz visos veikalos: lai kaut ko nopirktu, bija jāstāv trīs rindās. Kad Melita par to brīnījās, rīdzinieki brīnījās par viņu.
- Kā, - viņi teica, - tu taču nedomā, ka vajadzētu ieiet veikalā, iedot naudu, paņemt pirkumu un iet projām? Ko tad mēs ar visu to brīvo laiku darītu?
Patiesībā Melita tieši tā domāja, bet, apjautusi, ka tiek zobota, neteica nekā." /85. - 86. lpp./
Kā jau pieminēju - saturiski nekā būtiski jauna par Rīgu četrdesmitajos un septiņdesmitajos varbūt neuzzināju, bet ieguvu dvēselisku baudījumu no vēstījuma pauduma formas un lielāko nozīmi visam piešķir autora paša pieredzes nots. Man visvairāk iespiedusies atmiņā Melitas (Lalitas) atziņa, ka viesos jāslavē tikai lielas un nekustināmas lietas - grāmatu plaukti vai kamīns, jo jebko mazāku īpašnieki tūliņ ņēma nost no sienas, ārā no plaukta, sev no kakla vai rokas un deva Melitai līdzi.
Nedaudz par autori: Lalita Muižniece ir dzejniece un valodniece, dzimusi dzejnieces Rūtas Skujiņas un rakstnieka Jūlija Lāča ģimenē. Mičiganas universitātē viņa ieguva doktores grādu lingvistikā, analizējot latviešu miršanas un bēru dziesmas jeb tautasdziesmas. Bijusi mācībspēks Rietummičiganas universitātē Kalamazū Mičiganā, izveidoja arī akreditētu Latviešu studiju programmu. Strādājusi dažādos žurnālos. No 1993. līdz 2004. gadam lasīja lekcijas par latviešu tautasdziesmu valodu un trimdas dzeju Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru