Lalita Muižniece "Pēdas. Melita Rīgā"

" - Vai tu domā, ka tu varētu te palikt? - pēkšņi vaicāja Karga.

Ko tu vēl prasi, Melitai gribējās teikt. Esmu taču jau palikusi. Ēnā uz asfalta. Smiltīs pie upes. Tavā istabā zem, zvaigznēm un saulēm. Visās ielās. Uz tilta. Un dažos cilvēkos arī. Kā tad es varētu aiziet.

Bet viņa teica: - Nē, es nedomāju. Ka varētu izdzīvot.

Melita neskatījās Kargas sejā.

- Tas ir labi,, ka tu to apzinies, - Karga teica pēc brīža. - Tu nevarētu. Jūs neviens nevarētu. Jūs noietu dibenā pirmajā nedēļā.

- Kodols jums ir, - viņš turpināja, - Labs, vesels! Bet čaulas, tās trīsdesmit gadus audzētās čaulas jums nav. Ar visu to reizēm ir grūti. Bet bez tās neiespējami. /118. - 119. lpp./

Par Lalitas Muižnieces grāmatas izdošanu pirmo reizi dzirdēju radio raidījumā. Tobrīd izdevēja "Apgāds Mansards" mājas lapā nekādas informācijas par to vēl nebija un apņēmos gaidīt. Šis ir gadījums, kad vislabākā reklāma ir paša autora un izdevēja stāstījums par topošo darbu, tas ir personisks aicinājums lasītājam gaidīt un ķerties klāt. 

Es biju pārsteigta saņemt plauksta izmēra mīksto vāku sējumiņu, jo šķita, ka temats taču ir tik apjomīgs, ka mazā lappušu daudzumā ne aptaustāms. Proti, pavisam nelielā apjoma grāmatiņā ir divi stāsti vai divi dzīves posmi. Lalita Muižniece stāsta par Rīgu 1941.-1945. gadā un it kā to pašu, bet citādo Rīgu 1974. gadā. Vienā grāmatas daļā galvenais vēstītājs ir vēl mazs bērns. Otrā darba daļā Rīga jau tiek skatīta pieauguša cilvēka nobriedušām acīm, zināšanām prātā. Tā varētu būt tā pati pilsēta, bet ir pavisam atšķirīga. 

Vilis Lācītis "Stroika ar skatu uz Londonu"

Viens ļoti patīkams jaunums man bija apgāda "Mansards" pievienošanās elektroniskajai bibliotēkai www.3td.lv, kur līdz šim bija lasāmas tikai izdevniecības Zvaigzne ABC grāmatas. Ar skubu ķēros klāt izpētei un lasīšanai. Lai arī Vilis Lācītis ar savu literatūru man ir sagādājis gan lielu prieku un izsmiešanos, gan tik lielu vilšanos, ka grāmatu atstāju līdz galam neizlasītu turpat, kur mēģināju tai izmocīties cauri - pieturā uz soliņa. Tomēr nolēmu, ka jādod iespēja autora debijas darbam "Stroika ar skatu uz Londonu", jo cilvēks taču nevar ielikt autoru "šis man besī" plauktiņā, pēc pēdējās vilšanās un pat neizlasot viņa pirmo izdoto grāmatu! Un jāsaka, ka autors Vilis Lācītis jeb īstajā vārdā Aleksandrs Ruģēns ar "Stroika ar skatu uz Londonu" veica spožu debiju! 

"Katrs zina, kas ir darba tulzna. Baltrocītim tulznas veidojas uz rociņām sestdienas talkā, celtniekam uzreiz vairākās vietās: uz plaukstām, uz papēžiem, kā arī uz vēdera no alus dzeršanas un smadzenēs no nepārtraukta noguruma un stresa. Ja tevi novedusi līdz baltplēvei reģipša konstrukcija , kas vienmēr izrādās nelīmenī, lai kā tu arī censtos, ja darba devējs ķērc kā vārna uz krusta, pieprasot visu ātrāk, glābj tikai alus un trešās lappuses meitene. Kāda tur ellē ratā Māra Zālīte, tu grāb lasāmvielu, lai atslābtu, nevis lai pārdzīvotu par pasaules sāpi. Būsim taču reāli: cilvēki pasaulē cieš īstas sāpes, un sadomātas problēmas viņiem nav vajadzīgas. Labāk jau nu tiešām tenkas par aktieru tiesāšanos."

Alvils Bergs "Divi stāsti par Barsu"

Izdevniecības "Dienas grāmata" gādībā iznākusi samērā plāna grāmatiņa ar diviem garajiem stāstiem tajā - Alvila Berga "Divi stāsti par Barsu". Mani intriģēja dzejiskā anotācija par pseidointelektuāļiem un emigrantiem , apjukušiem cilvēkiem, tāpēc nolēmu ļauties stāstam, kas kā žanrs man parasti atstāj nepabeigtības sajūtu un vēmi pēc "VĒL". Tā varēja būt grāmata par futbola klubu, varēja arī būt par ģeogrāfisku punktu Barsu kā mēdz dēvēt Barselonu, vai Barsa ir arī ciemats Sīrijā Idlibas provincē un arī par to varēja būt šī grāmata. Bet patiesībā Barsa ir kaut kas, kas lasītājam pašam jāatklāj caur šo darbu.

Anna Velēda Žīgure "Viņi. Ceļā" un "Es stāstu par Latviju"

Šoreiz jāraksta par divām grāmatām uzreiz, turklāt par tādām, kas izlasītas pirms kāda laiciņa. Žurnāla "Laiks Pasaulei" pirmajā numurā (novembris) publicēta mana saruna ar rakstnieci un diplomāti Annu Velēdu Žīguri. Viņa tiek dēvēta par deviņdesmito gadu spilgtāko Latvijas diplomāti, Latvijas pirmā vēstniece Igaunijā un Somijā, rakstniece, tulkotāja  Lai intervijai sagatavotos, ķēros vērsim pie ragiem un lasīju arī viņas grāmatas. Jāsaka, ka darbi bija manas zināšanas atsvaidzinoši.

Emigranti un emigrācija; "Izraidītie" un "Dzimtenīte"

Marts un pavasaris man sācies ar emigrācijas tematiku. Pati prom vēlreiz netaisos, bet dodos kultūras virzienā. Jau janvārī biju paņēmusi biļetes uz lietuviešu režisora darbu "Izraidītie" Dailes teātrī. 2.martā bija beidzot pienākusi lielā teātra diena.

Tas notika pirms padsmit gadiem. Toreiz Ņujorkā vēl stāvēja Dvīņu torņi, bet princese Diāna jau bija gājusi bojā. Toreiz Bens bija ļoti laimīgs un perspektīvs.

Lipīgi, smirdīgi, šķībi, greizi un apdulluši no garā ceļa, bariņš emigrantu ierodas Londonā - apsolītajā zemē. Taču šī ir cita pasaule - kastēs zem Vaterlo tilta, bez mājām un draugiem. Un dzīve nav nekāds fiction, kur visu var izdaiļot.

Vilis Lācītis "Pamodināt Lāčplēsi"

Svētdienas vakarā divas stundas veltīju latviešu autora darinājumam. Šoreiz manā plauktā ieguls Viļa Lācīša "Pamodināt Lācplēsi".  Laiks manā vienīgajā nedēļas brīvdienā iztērēts ne velti, bet priecājos, ka grāmatiņu iegādājos par akcijas cenu (starp citu vēl līdz 28.februārim Jānī Rozē varat atrast šo grāmatu, šķiet, ka par latu vai diviem).

Lāčplēša modināšanu stāstā gaidīju līdz grāmatas vidum. Uzradās arī Lāčplēsis un modināšana, tīri simboliski gan tur par latviešiem zināmo eposa tēlu, bet gana kolorīti, lai maz neliktos. Neko lielas cerības gan no šī stāsta nebiju lolojusi, bet tas mani patīkami pārsteidza. Novērojams gan vienmērīgs stāsta plūdums, gan pavisam negaidīti notikumu pavērsieni. Atklāti sakot, vismazāk es patiesi gaidīju kādus pārsteiguma momentus. Tieši tāpēc tie ir pārsteiguma momenti, ka nāk negaidīti.