Alvils Bergs "Divi stāsti par Barsu"

Izdevniecības "Dienas grāmata" gādībā iznākusi samērā plāna grāmatiņa ar diviem garajiem stāstiem tajā - Alvila Berga "Divi stāsti par Barsu". Mani intriģēja dzejiskā anotācija par pseidointelektuāļiem un emigrantiem , apjukušiem cilvēkiem, tāpēc nolēmu ļauties stāstam, kas kā žanrs man parasti atstāj nepabeigtības sajūtu un vēmi pēc "VĒL". Tā varēja būt grāmata par futbola klubu, varēja arī būt par ģeogrāfisku punktu Barsu kā mēdz dēvēt Barselonu, vai Barsa ir arī ciemats Sīrijā Idlibas provincē un arī par to varēja būt šī grāmata. Bet patiesībā Barsa ir kaut kas, kas lasītājam pašam jāatklāj caur šo darbu.

Man šīs grāmatas kontekstā Barsa ir kaut kas mītisks, kaut kas uz ko tiekties, sapņot, bet, to sasniedzot, neattaisnot sapņus un cerības. Grāmatas pieticīgā apjoma (160 lappuses) dēļ, būtu nejauki rakstīt bloga apskatā kaut ko ļoti detalizētu par tajā attēlotajiem cilvēkiem. Vienlaikus ir apbrīnojami, cik daudz dažādus pavedienus autors ir spējis izvērst divos stāstos. Ne katrā romānā rakstnieks spēj aizskart tik daudzus tematus. "Divi stāsti par Barsu" ir kaut kas par ekonomiskajiem, izglītības un vienkārši citus ideālus meklējošiem latviešu migrantiem Lielajā Britu zemē, gan par depresiju, gan cilvēka nespēju veidot attiecības, par neuzticību attiecībās, par dubulto dzīvi, par sapņiem un to nepiepildītajiem un nesasniegtajiem brāļiem, kā arī par vilšanos, mīlestību pret dzimteni un vairākiem citiem tematiem. Alvila Berga stāstu varoņi nav īsti laimīgi, bet nav arī pavisam sašļukuši čupiņā. Nē, viņiem ir sapņi un mērķi, viņi dara kaut ko kaut kā dēļ. Drīzāk jādomā, vai autora izveidotajiem cilvēkiem ir raksturs, mugurkauls? Vai viņos ir tikai dziņas un maņas? Šie abi stāsti ir varoņu vērojums no malas un vērojumiem vienmēr ir sava tiesa novērtējuma klāt.

Par aizbraucēju tematu runājot, man īpaši patika viens fragments grāmatā, jo tas tieši kā no dzīves nokopēts, izrakstīts un noklausīts: "Migrantu dzīve sastāv no ceļojumiem - no viena zaudējuma uz nākamo. Jāiemācās atteikties no sendienu sapņiem, kas velkas līdzi no Latvijas, - sapņiem par mājas mieru un saimes rituāliem, siltām pusdienām pie liela ģimenes galda. Vai arī jāveic primitīva kultūras transplantācija, vairums ieceļotāju tā arī dara, procedūra paveicama mājas apstākļos , bez medicīniska personāla uzraudzības, atliek tikai piestrādāt, regulāri atkārtojot, bļin, cik te viss ir forši, man te patīk, kā man garšo kebabs, uh, piektdienas naktī gan mēs nodevām, Latvijā tādu piķi pat ierēdņi nesaņem algā, un prāts sāk darboties jaunā režīmā. Jaunajām, vientuļajām māmiņām, kas beidzot bauda benefitu labumus, ar lepnumu jāstāsta - manējie gan malači, tik ātri iemācījās runāt angliski, es pat īsti nesaprotu, ko viņi runā, savā starpā jau viņi laiž tikai angliski." (85.lpp.)

Teksts ir ļoti poētisks, dzejisks, to gandrīz vai piedienētu rakstīt dzejas pantmēros un sakārtot pantos. No šīs grāmatas izlasīšanas es sev atkal atgādinu - stāsti kā žanrs ir jāmīl. Es to vēl neprotu, manu dvēseli stāsti nespēj sasniegt tā, kā spēj garāka rakstura darbs. Gaumes jautājums gan. Tomēr atbilstību žanram ar šo darbu Alvils Bergs ievērojis godam. Šī gan ir grāmata, ko izlasu un aizmirsīšu tikpat ātri kā izlasījusi. Dziļa saviļņojuma vai kādu aktīvu emociju manī pēc tās nav.  Visticamāk gan to nosaka mana nespēja rastu tuvību ar stāstu kā žanru.

Par autoru runājot, viņš bijis kinoreklāmu mākslinieks Jūrmalā, darbojies lauksaimniecībā un kādu laiku strādājis arī ārzemēs, tagad atgriezies Latvijā. Izskatās, ka šī grāmata ir Alvila Berga literārā debija, bet iespējams, ka es neprotu meklēt vajadzīgo. Es gribētu redzēt un lasīt arī kā Bergam ies ar rakstīšanu turpmāk, jo valodas stils un izjūta man patika, kas dažreiz mūsdienu autoriem ir ļoti daudz.