Laura Knaidla "NePieskaries man"

Izdevniecība "Latvijas Mediji" man piedāvāja izlasīt kaut ko, kas vēl pat nav nodots drukāšanai. Vācu rakstniece Laura Knaidla (Laura Kneidl) uzrakstījusi romānu jauniešiem "NePieskaries man" (Berühre mich. Nicht), kas līdz ar tā turpinājumu bijuši "Spiegel" bestselleru sarakstā. Latviešu valodas tulkojuma vāciņu vēl neesmu redzējusi, taču, spriežot pēc oriģinālizdevuma vāka (rozā ziedi, kaligrāfisks fonts), mani sagaida romantisks ceļojums. Taču aiz rozēm jāspēj saskatīt tematiski ļoti spēcīgs darbs - par to, kas paliek neredzams pat tuvākajiem cilvēkiem, par traumām, ko uz mūžu atstāj cita cilvēka ļaunprātība un par to, ka upurim ir jāmācās runāt, runāt un vēlreiz runāt, lai kā tas uzplēstu visas rētas.

Stāsta galvenā varone Seidža ilgstoši piedzīvojusi seksuālo vardarbību, taču, sagaidījusi 18 gadu vecumu, beidzot izraujas no pāridarītāja valgiem. Vismaz fiziski. Prāts vēl aizvien tur Seidžu tumsas gūstā. Seidža jūt paniskas bailes pret visiem vīriešiem izņemot bērnus, slimus un vecus vīriešu dzimtes pārstāvjus. Aizbēgusi pāri pusamerikai, Seidža ir vientuļa, bez naudas un nobijusies. Jau pirmajās dienās Seidžai palaimējas iegūt draudzeni, bet viņa "nāk komplektā" ar brāli, kurš ir visa biedējošā iemiesojums. Virpuļu virpuļiem, bet beigās tieši viņš, Luka, izrādās jaunās meitenes glābiņš. Luka un vēl arī psihoterapijas seansi. 

Lasīju šo romānu un laiku pa laikam man vajadzēja sev atgādināt, ka lasu romānu jauniešiem, nevis pieaugušajiem. Tieši tāpēc galvenā varone ik pa laikam pamatīgi kaitināja ar savu neizlēmību un klusēšanu, kaut kādu stulbu iedomu virpināšanu galvā. Taču atgādināju sev, ka skatos uz to visu no pieaugušās prizmas un aizkaitinājums apsīka. Emocijas raisījās daudz, galvenokārt no tā, kā autore liek rīkoties savam galvenajam tēlam. Bieži vien sarunājos savā prātā ar Seidžu un teicu viņai: "Runā taču! Beidz klusēt!" Šim arī, manuprāt, vajadzētu būt galvenajam vadmotīvam, ko paņemt no šīs grāmatas - par noziegumiem nav jāklusē, ļaunprātības ir jāsoda un jāstājas tām pretī, lai reiz šī riebeklību ķēde apstājas un necieš arī citi nevainīgi cilvēki. 

Patiesībā Seidža ir ļoti spēcīgs tēls, varēt būt pat iedvesmojošs. Taču es vairs neesmu pusaudze, neesmu cietusi no šāda veida vardarbības un man grūti to vērtēt objektīvi. Savai meitai es šo grāmatu iedotu ap 17 - 18 gadu vecumu, jo tajā ir arī seksuālas ainas. No otras pues - pati es tāda tipa grāmatas lasīju jau ap 14 gadu vecumu. Laikam jau atkarīgs no lasītāja brieduma. Brīžiem šī grāmata ir paredzama un varētu šķist banāla, taču tā patiešām aizrauj, liek just līdzi, ik nodaļā es gaidīju, kad tad Seidža beidzot sāks runāt, beigs uzvesties (manuprāt) muļķīgi, vienlaikus saprotot, ka trauma ir daudz lielāka nekā varētu šķist. Galvenā tēla piedzīvoto un vainīgo Knaidla lasītājam atklāj pamazām, kas mazliet notur intrigu.

Es dusmojos uz autori (ne galveno tēlu) vēl vienu reizi. Diezgan paredzami Seidžas jaunā dzīve viņu pārveidoja, lēni, bet pārveidoja un pašās beigās lasītājs no "šņuk šņuk bēdiņa, samīļosim nabaga cietušo meiteni" tiek iemests pamatīgā 50 pelēkā nokrāsu scenārijā (nu gandrīz vai) un tad drīz vien atstāts atkal ar garu degunu, jo Laura Knaidla ir uzrakstījusi Seidžas stāstam arī otro grāmatu. Gods godam, autore atvainojas lasītājam par daudpzunkti, bet pirmajā mirklī pikta es tāpat biju. Fui. Nu ko, tagad jāsagaida, kad "NePieskaries man" nonāks pie latviešu valodā lasošajiem un tad jāgaida arī otrās daļas "Verliere mich. Nicht" tulkojums.