Sākumā domāju, ka Hjū Hovija Elevatora sērijas grāmatas aprakstīšu katru atsevišķi. Straujā tempā izrāvusi cauri trešo daļu uzreiz pēc otrās, sapratu, ka atsevišķi nav iespējams. Abas grāmatas tik ļoti cieši savijās kopā, ka, aizšķīrusi pēdējo lapu, vairs īsti neatceros, kas bija kurā. Tāpēc šis apraksts uzreiz par divām grāmatām no #Siloseries "Maiņa" un "Putekļi"
Sačakarētā pasaule turpina savu sačakarēto pastāvēšanu. Jau pirmajā grāmatā "Vilna" stāstīts par to, ka 18. elevatorā notiek apvērsums. Otrajā Elevatora sāgas grāmatā "Maiņa" cilvēki 18. elevatorā mācās, kā dzīvot tālāk. Arī šajā grāmatā ir trīs stāsta līnijas, kuras, lēkājot starp norises laikiem, visbeidzot savienojas. Otra līnija skaidro, kā izdevies radīt pasauli, kurā neviens neko nezina par laiku "pirms". Bet vispār otrā grāmata sākas ar ainu "kongresmeņi Kapitolijā", 2049. gads. Kāds pārsteigums, ka pasauli sačakarēt nolēmuši ASV vadītāji. Nav pirmā grāmata, kur pasaules bojāejai atrasts šāds vaininieks. Savukārt trešā grāmata pievēršas 17. elevatoram un Solo.
Trešā Elevatora sāgas grāmata "Putekļi" pievēršas tam, kā 18. elevatorā dzīvojošie atklāj patiesību par ārējās pasaules likteni. Ne bez pārsteiguma - viņiem tajā palīdz cilvēki no 1. elevatora, cilvēki, kuri atceras laiku pirms, lai arī tas bijis pirms vairākiem simtiem gadu.
Un patiesībā par vienu apjomīgu un vienu mazāk apjomīgu grāmatu nemaz nav tik daudz, ko rakstīt. Tiklīdz sāc atklāt savus pārsteigumus par sižeta attīstību un tēlu izaugsmi, saproti, ka maitā sižetu vēl nelasījušajiem. Tiklīdz pievērsies savām pārdomām par vainīgajiem un pasaules bojāejas iespējamību, notiek tas pats - maitā sižetu. Visvairāk man gribētos padiskutēt par pašu nobeigumu, par to, cik un vai iespējams būtu tieši šāds iznākums pasaulē. Taču atkal jau ne ar vārdiņu nedrīkst atklāt, kādas tad ir tās beigas, jo tad laupīšu to mežonīgo lapu šķiršanas kāri kādam šīs grāmatas vēl nelasījušam cilvēkam. Jā, zinātnisko fantastiku man patīk izvērtēt pēc principa "nez, tas patiesībā būtu iespējams?".
Hovijs otrajā grāmatā ir atklājis to, kas man pēc "Vilnas" mazliet šķita gaisā palicis. Ļoti interesanti (šī vārda pozitīvajā nozīmē) autoram izdevies attēlot slēgtu kopienu, tās struktūru un restrukturizāciju, kad notiek tas, no kā mērs Džuljeta baidījās. Vienīgais, kas man palika neskaidrs - kā tad šī sabiedrība izveidojās elevatoros, ja pirmie cilvēki tajos saskrēja paši un nebūt nebija nekādi attiecīgo elevatorā vajadzīgo profesiju pārstāvji. Par to, kā pirmā paaudze "piemirsa" laiku "pirms", man gan puslīdz bija skaidrs.
Šī bija lieliska zinātniskās fantastikas un distopijas pieredze, kurai patērēto laiku nenožēloju nevienu pašu minūti. Socioloģiski un medicīniski eksperimenti, tehnoloģiju attīstība un kopienu struktūras. Izcili!
Noslēgumam varu vien piebilst, ka esmu ļoti pateicīga autoriem, kuri rada neaptverami interesantu pasauli un nepamet to vienā grāmatā, bet gan turpina attīstīt stāstu un skaidrot visu arī turpinājumos. Nežēlīgi ir radīt vienu izcilu grāmatu, likt aizrauties ar to, kas radīts, un tad pamest ar vienu vienīgu daļu, kā to izdarīja Emīlija Sentdžona Mandela ar "Vienpadsmitā stacija".
P.S. Diemžēl, arī otrajā un trešajā grāmatā pieklibo gan vārdu kārtība, gan kādas galotnes un palikuši dzēšami vārdi. Bet labi, lai nu būtu. To var pieciest, ja sižets aizraujošs un ar šo aizrautību kopumā lasīšanas tempu mazas burtu/vārdu kļūdas netraucē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru