Džons Skalzi "Sirmgalvju karš"

Izcils veids, kā risināt sociālā budžeta problēmas - sūtīt pensionārus karā, oficiāli paziņojot viņus par mirušiem un attiecīgi ietaupot arī uz izmaksājamām pensijām. Par laimi vai diemžēl (kā nu kuram), tā nav šodienas realitāte. Tas ir amerikāņu autora Džona Skalzi (John Scalzi) debijas romāns fantastikas žanrā "Sirmgalvju karš" (Old Man's War). Skalzi iedomātajā nākotnes pasaulē cilvēki iekaro starpzvaigžņu telpu. Diemžēl dzīvošanai piemērotu planētu nav pārāk daudz, savukārt kandidātu uz to ir vesels lērums. Koloniju aizsardzības spēki (KAS) izgudrojuši veidus, kā cilvēkam tur augšā nokļūt, dzīvot un pat karot. Zemes valdībām trūkst specifisko zināšanu kosmosa iekarošanai, taču novecojošo cilvēku uz Zemes gan ir atliku likām. Sasniedzot 75 gadu vecumu, ikviens var doties dienēt KAS, taču atpakaļ uz Zemes neatgriežas neviens.

Hjū Hovijs "Maiņa" un "Putekļi"

Sākumā domāju, ka Hjū Hovija Elevatora sērijas grāmatas aprakstīšu katru atsevišķi. Straujā tempā izrāvusi cauri trešo daļu uzreiz pēc otrās, sapratu, ka atsevišķi nav iespējams. Abas grāmatas tik ļoti cieši savijās kopā, ka, aizšķīrusi pēdējo lapu, vairs īsti neatceros, kas bija kurā. Tāpēc šis apraksts uzreiz par divām grāmatām no #Siloseries "Maiņa" un "Putekļi"

Sačakarētā pasaule turpina savu sačakarēto pastāvēšanu. Jau pirmajā grāmatā "Vilna" stāstīts par to, ka 18. elevatorā notiek apvērsums. Otrajā Elevatora sāgas grāmatā "Maiņa" cilvēki 18. elevatorā mācās, kā dzīvot tālāk. Arī šajā grāmatā ir trīs stāsta līnijas, kuras, lēkājot starp norises laikiem, visbeidzot savienojas. Otra līnija skaidro, kā izdevies radīt pasauli, kurā neviens neko nezina par laiku "pirms". Bet vispār otrā grāmata sākas ar ainu "kongresmeņi Kapitolijā", 2049. gads. Kāds pārsteigums, ka pasauli sačakarēt nolēmuši ASV vadītāji. Nav pirmā grāmata, kur pasaules bojāejai atrasts šāds vaininieks. Savukārt trešā grāmata pievēršas 17. elevatoram un Solo.

Hjū Hovijs "Vilna"

Ilgi nāca iedvesma sākt lasīt amerikāņu autora Hjū Hovija Elevatora sērijas (Silo series) grāmatas. Biju dzirdējusi labas atsauksmes par to (lai gan labas atsauksmes no cienītājiem dzirdu par visām izdevniecības "Prometejs" izdotajām grāmatām), pilnīgi nejauši tiku pie otrās un trešās daļas, pēcāk ne bez pūlēm nomedīju arī pirmo. Grūti bija sākt, jo stāsts ir par iznīcinātu pasauli un apkārt jau tāpat ik pa brīdim viss šķietami "iet uz galu". Vēl grūti sākt, jo "Vilna" ir ļoti bieza grāmata, smaga svarā un diezgan sīkā drukā. Tas nozīmē, ka attiecības ar šo drukāto darbu ievilksies uz ilgāku laiku. Lai nu kā, iedvesmu sagaidīju un te nu varu pastāstīt savus iespaidus par pirmo daļu.

Sākumā gribēju izlasīt visas trīs un tikai tad rakstīt atsauksmi par tām kopā, taču sapratu, ka trīs grāmatās ir tik daudz informācijas, ka daļa var aizmirsties, kaut kas var paslīdēt garām nemanīts, galu galā - šis ieraksts sanāktu bezjēgā garš un nelasāms.

Marta Velsa "Slepkabota dienasgrāmatas 1"

Varu tikai pievienoties citu lasītāju sajūsmai par Martas Velsas romānu "Slepkabota dienasgrāmatas". Biju ielikusi šīs abas grāmatas lasāmo sarakstā un ķēros klāt, tiklīdz ieraudzīju "Slepkabota dienasgrāmatas 1" ievietotu e-bibliotēkā 3td.lv. Tādējādi no mana "nopirkt Ķīpsalas izstādē" saraksta izsvītroju vienu nosaukumu. Tagad tik jāsagaida, kad 3td.lv būs ievietota arī otrā Slepkabota grāmata.

Kaut kad nākotnē roboti dara daudz vairāk nekā mūsdienās. Kaut kad nākotnē ir ne tikai parasti cilvēki, bet arī uzlaboti cilvēki, konstrukti ar robotu un bioloģiskām daļām un arī 100% boti ar mākslīgo intelektu. Vispār kaut kad nākotnē cilvēki un pārējās it kā dzīvās radības mitinās ne tikai uz Zemes, bet arī daudz kur citur. Vispār, ja godīgi, nesapratu, vai cilvēki vispār vēl dzīvo uz Zemes. Galvenais varonis Slepkabots ir DrošVienība, kurai vajadzības gadījumā paredzēts būt par nāvējošu ieroci, bet tas kļuvis patvaļīgs jeb spējīgs pretoties kontrolei.

Endijs Vīrs "Marsietis"

Vai es jau esmu paudusi savu sajūsmu par to cilvēku grupu, ko satieku ik mēnesi, lai parunātu par izlasīto? Īss prieka spiedziens par to vēlreiz un ķeros pie grāmatas apskata. Grāmatu lasītāju un apspriedēju klubiņā Ziemassvētku noskaņās rīkojām "slepeno draudziņu" grāmatu aizdošanas spēli. Mans slepenais draudziņš man bija sarūpējis Endija Vīra "Marsietis". Turklāt dāvana tika pasniegta oriģinālā veidā - iesaiņota brūnā papīrā un alumīnija folijā un ar piestiprinātu kartupeli. Sākumā domāju, ka tā ir atsauce uz manu tam mēnesim lasīto tematisko grāmatu "Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība", taču, atplēsusi iepakojumu, sapratu, ka tā nav. Jau biju redzējusi filmu "Marsietis" ar Metu Deimonu galvenajā lomā, tāpēc jau zināju, ko lasīšu. Tas, ka biju filmu redzējusi, jāatzīst, bija arī apgrūtinājums. Man nebija stimula nolikt malā kādu citu grāmatu un nekavējoties ķerties pie "Marsieša".