“Šie skorpioni izturējās pret tevi žēlsirdīgāk, nekā jebkad izturēsies cilvēki, māte teica. Norāvusi sandali, viņa nosita visus četrus. Žēlsirdība ne vienmēr ir abpusēja, viņa sacīja.” /75. lpp./
ASV dzimusi, bet Mehiko uzaugusi autore Dženifera Klementa vairākus gadus vāca materiālus un sarunājās ar cilvēktirdzniecības upuriem Meksikā līdz tapa grāmata "Lūgšanas par nolaupītajām". Tematiski tas ir dokumentāls stāsts, bet tas ielikts prozā. Grāmatu slavēja manā grāmatu lasītāju klubiņā, iegādājos un tā gaidīja plauktā atbilstošu brīdi. Tāds pienāca, kad mēneša temats ir Latīņamerikāņu literatūra. Brīžiem hronoloģiskā secībā, brīžiem lēkājot turp un atpakaļ laikos, Klementa caur vienu meiteni pastāsta par dzīvi Meksikā narkokarteļu ēnā.
Galvenā stāstītāja ir pusaudze Leididī. Viņa dzīvo Gererro štatā pie Čilpansingo pilsētas Meksikā. Ciematiņā kalna pakājē dzīvo tikai sievietes un bērni, visi vīrieši ir devušies uz ASV vai miruši, vai strādā narkobaronu labā un var teikt, ka ir tikpat kā miruši. Tā ir vieta, kur līst daudz asaru, kur magones nav vienkārši skaisti ziedi, bet gan neizmērojams ļaunums. Te daudz lūdzas, meitenes slēpjas bedrēs, apzināti tiek padarītas neglītas un ir savi noteikumi dzīvei džungļos. Šajā ciematā mājām pusceļā palikušais neuzbūvētais otrais stāvs ir visu ciema ģimeņu nepiepildīto sapņu simbols. Šeit samaksā kukuli vai piedraud un helikopters indi izlej pār civiliedzīvotājiem nevis magoņu laukiem, un visnāvējošākie albīnie skorpioni ir žēlsirdīgāki par citiem cilvēkiem, bet izglītība ir visai formāls ķeksītis ar īpaši neieinteresētiem pedagogiem.
"Vienīgie ļaudis Meksikā, kuri zināja, kas notiek valstī, bija taksometru šoferi. Ja mēs gribējām sīkāk uzzināt par kādu notikumu, tad mēdzām teikt: jāpaņem taksis. Manuprāt, kādam vajadzēja sapulcināt kopā visus taksists - vislabāk jau tādam kā Hakobo Zabludoskis (mana māte zvērēja, ka šis vecais žurnālists esot pēdējais godavīrs visā Meksikā) - un pajautāt tiem, kas, lie velna, notiek mūsu valstī." /104. - 105.lpp./
Šajā grāmatā ir Meksika un cilvēktirdzniecība, ar nesodāmības sajūtu dzīvojoši narkotirgoņi, sapnis par grūti sasniedzamo Ameriku un Amerika kā sapņu vieta. Bet visā šajā ļaunuma virpulī mīt dzīvi cilvēki, kuri vienkārši vēlas mieru, nebaidīties, nākotni. Es Meksikā neesmu bijusi un ar šo grāmatu ieguvu zināmu skatu uz ikdienu, izglītības (ne)iespējām, emigrāciju, narkobiznesu, cietumiem. Nez kāpēc pie vīriešiem uz cietumu nāk, bet pie sievietēm ne? Es ar acs kaktiņu ielūkojos pasaulē, kur sievietei piedzimt ir lāsts. Tik daudz skarbuma ar jaunas meitenes dzīves skatījumu ievīts pavisam nedaudz maģiskā reālisma garā, padarot šo grāmatu ārkārtīgi raiti lasāmu un uztveramu. Autore Meksiku uzlikusi uz papīra tā, ka nemaz nav grūti iedomāties ne svelmējošo karstumu un sakarsušos mitekļus ar putekļainu klona grīdu, ne treknās skudras, kas izmanto katru iespēju uzrāpties cilvēkam, ne arī iguānas, no kurām sanākot lielisks sautējums.
"Mūsu kalnā ledusskapis bija vissvarīgākais mājsaimniecības priekšmets vai mēbele, vai kā nu kura vēlējās to dēvēt. Tas mums bija durvis, kas veda uz Ziemeļpolu pie leduslāčiem, roņiem un glečeriem. Karstās dienās visas sēdēja pie ledusskapja. Pa dienu mēs tajā dzesējām spilvenus. Kokvilnas spilveni tika iestūķēti starp alus skārdenēm, olu kārbām un pārtikas plēvē ietītu sieru. Naktīs vismaz kādu stundu galva atdusējās uz vēsa spilvena. Kad tam sasila viena puse, mēs to apgriezām uz otru. Spilvens atdzesēja mūsu prātu un sapņus. Šīs idejas autore bija mana māte. Kalnā tagad tā rīkojās visas." /93. lpp./
Šajā grāmatā ir poētiski aprakstīts skarbums. Lai arī stāsts ir par lielu nežēlību, detaļās autore neieslīgst. Taču domāju, ka pēc vairāku gadu sarunām ar narkotirgoņu sievām, draudzenēm un meitām Klementa būtu varējusi uzrakstīt daudz asiņaināk, reālistikāk un vēl šokējošāk. Taču šoks, šķiet, nav bijis autores galvenais mērķis. Viņa drīzāk rāmu un samierinājušos skatu rēni seko līdzi Leididī stāstam, atklājot to kā kaut ko nemaināmu un nenovēršamu.
Grāmata ir burvīgs veids, kā paplašināt apvāršņus, grāmata ir ceļojums. Banāli, bet ir. Atvēru google kartes un virtuāli paklejoju pa Čilpančingo ielām. Ko lai saka - krāsaini, bet arī daudz betona. "Aizšāvu" arī līdz Klusā okeāna piekrastes pilsētai Akapulko, kurp galvenā grāmatas varone devās strādāt par aukli bagātā ģimenē. Tur arī daudz betona. Šķiet, ka šis ir visdrošākais ceļošanas veids uz Meksiku. Un nav jāsēž 14 dienas pašizolācijā.
P.S. Izdevēja Zvaigzne ABC mājas lapā šai grāmatai apskatei pieejamas pirmās 10 lappuses, pirmās nodaļas teksts divās lappusēs no tām. Spiediet uz zilās actiņas virs grāmatas vāka attēla.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru